Dūla un vecmāte Liene Drauga stāsta, ka nu ir sasniegusi vienu no savas dzīves vislielākajiem mērķiem - kļūt par vecmāti. "Es jau piecu sešu gadu vecumā sapratu, ka neko citu kā pieņemt bērniņus es nevēlos. Tobrīd es pat vēl nezināju, kas tā tāda vecmāte īsti ir un vēl mazāk - kā rodas un piedzimst bērni. Es teiktu - kāds Augstāks spēks man deva šo sajūtu," Liene dalās pārdomās.

"Es mīlu savu darbu, tas ir mans sirdsdarbs, misija," atklāj Liene. "Man liekas, ka vecmātes profesijā strādā „fanāti". Vecmātes un dūlas darbā ir daudz pozitīvu un iedvesmojošu emociju, kuras ir kā atgriezeniskā saite starp māmiņu, viņu ģimenēm un vecmāti, dūlu.

Jā, beidzot es varu teikt māmiņām, kuras mani savā dzīves laikā sastop kā vecmāti - esmu vecmāte, dūla... bet, kuras ,mani iepazīst kā dūlu - esmu dūla, vecmāte..."

Un viņa cītīgi gāja pretī mērķim, tas nebūt nebija viegli, jo studijas ir pamatīgas.

Dūlas un vecmātes zināšanas vienas otru labi papildina. "Šo mācību gadu laikā esmu ieguvusi plašāku redzeslauku vecmātībā un dūlošanā. Šīs abas jomas nevar nodalīt, jo bieži manā vecmātes praksē noder dūlu kursos iegūtās zināšanas, un otrādi.

Tas, kā māca par dzemdībām koledžā un dūlu kursos ir kā divās dažādās pasaulēs. Ne viens, ne otrs nav sliktāks vai labāks. Koledžā māca domāt kā mediķim, turēties pie uzrakstītajiem normatīviem, kas negaidītos gadījumos pasargā mūs pašus, savukārt dūlu kursos es ieguvu ļoti daudz atbilžu uz jautājumiem, kad jutu - ar skolā stāstīto ir par maz. Īpaši par fizioloģiskajiem procesiem. Dūlu kursos mūs mācīja sievieti just, "ieklausīties" viņas ķermenī, domās un vēlmēs.

Esmu ļoti pateicīga, ka laimīgas nejaušības dēļ nokļuvu dūlu kursos - tas paplašināja manu redzējumu, kādām jābūt dzemdībām, grūtniecībai, pēcdzemdību periodam...

No koledžas mīļā atmiņā paliks pasniedzējas Gunta Freimane un Rita Romanovska, kas tomēr centās mūs iemācīt būt arī labiem cilvēkiem, saudzīgām vecmātēm un saprast, ka citreiz tomēr vajag klausīt, ko saka sirds, nevis, kas rakstīts normatīvos."

Mācos uzticēties 

Atbalstot gaidošo māmiņu jāaug arī pašai. "Es vēl joprojām mācos uzticēties - sev, sievietei, citiem mediķiem. Ļoti grūtu cīņu ar sevi izjūtu gandrīz katru reizi, esot par dūlu māmiņām stacionārā - katrreiz atceros, ka šoreiz esmu dūla un vecmāte ir kāds cits, netraucēju viņai ieņemt šo vietu pat tad, ja gribētos ko iebilst - es darītu citādi. Mācos būt pacietīga, nesteidzīga.

Kā vecmāte dažbrīd aizmirstu paskaidrot, kas tagad notiks..kā dūla - nekad. Jo dūla visu redz no malas, bet strādājot kā vecmātei, visu daru pati, un ātrumā skaidrojums kādreiz "pazūd"... Citreiz jūtos tā, it kā manī mīt divas dažādas personības - vecmāte un dūla. Bet, ja es viņas abas iemācītos apvienot (ceru, ka tā arī notiks), es kļūtu par vēl labāku cilvēku, vecmāti un dūlu.

Man katras dzemdības ir spilgts notikums un katrās radībās es atklāju un iemācos ko jaunu. Viss nenotiek kā pēc grāmatas, ir jāmāk rīkoties konkrētajā situācijā.Ceru, ka tā tas arī paliks visu mūžu, jo šajā profesijā rutīnai nav vietas - nedrīkst uz radībām lūkoties kā uz kaut ko pašsaprotamu. Nav svarīgi, vai šīs dzemdības konkrētajai ģimenei ir pirmās, otrās vai trešās, mūsu uzdevums ir palīdzēt tās veidot īpašām, labām, siltām atmiņām bagātas."