Linda Rozenbaha: Atmiņas par laiku mammas vēderā

 Psihoterapeiti nereti meklē problēmu saknes bērnībā. Daži speciālisti cenšas ieskatīties pat dziļākā pieredzē – pārdzīvojumos un izjūtās, vēl esot mātes miesās, dzemdībās un īsi pēc tām, jo tie ir pirmie lielie dzīves pārbaudījumi un piedzīvojumi. Mēs neatceramies savu dzimšanu, jo šīs norises mūsu atmiņā ir nomāktas. Pārsteidzoši, bet atmiņa par šo laiku var atvērties.

Bērna pieredzi mātes vēderā un piedzimstot pēta perinatālā (perinatāls - saistīts ar bērna dzimšanu un pēcdzemdību periodu) psiholoģija.

 Šo speciālistu vadībā iespējams atvērt "nomākto" atmiņu un vēlreiz izdzīvot savu pieredzi, esot mātes vēderā un dzimstot. Tas nenotiek tikai "plikas" intereses pēc - dzimšana ir svarīgs brīdis mūsu dzīvē: no šā lielā notikuma veidojas mūsu pirmie secinājumi par dzīvesveidu ārpus dzemdes, rodas pirmā pasaules uztveršanas matrice jeb šablons, no kura mēs tālāk būvējam attiecības ar šo pasauli.

     Kā tas notiek, stāsta Krievijas perinatālās asociācijas biedre un neatkarīgo psihologu grupas "Izeja eksistē!" (www.psihologu-prakse.lv) psiholoģe Aļona Peredkova, kura Latvijā vada pieredzes grupu "Dzimšanas mistērija". - Kādai sievietei no mūsu grupas ikreiz, kad viņas māte satraukti runāja par tēvu, radās smakšanas sajūta. Atceroties savu dzīvi mammas vēderā, viņa atsauca atmiņā brīdi kādā ceturtajā grūtniecības mēnesī, kad mamma pārgurusi vakarā dusmojās uz tēvu par to, ka viņš nepalīdz viņai un laikam jau gaidāmais bērns viņam nav vajadzīgs. Dusmās viņa noteica, ka tad arī viņai bērns nav vajadzīgs. Tas mazajai meitenītei vēderā lika justies nevajadzīgai un fiziski radīja smakšanas sajūtu. Bet vēlāk, kad viņa jau bija pieaugusi, šī pieredze radīja neadekvātu reakciju uz katrām mammas dusmām pret tēti - smakšanu.
    Kad sieviete šo situāciju atcerējās un paraudzījās uz to jau ar jaunu attieksmi, viņa saprata, ka mamma vienkārši bija nogurusi un nemaz nedomāja, ka bērns viņai nav vajadzīgs, - tās bija viņas izjūtas, ko meitiņa vēderā toreiz pieņēma kā savējās. Turpmāk kad mamma dusmojās uz tēvu, sievietei vairs neradās elpas trūkums, - atceras speciāliste.
"Dzimšanas mistērijā" senā atmiņa atveras, izmantojot tā saucamo ķermeniski orientēto praksi: elpošanu, ķermeņa vingrinājumus, atbrīvošanos, balsi, mākslas terapiju u. c. paņēmienus.
   Savukārt Prāgā dzimušais medicīnas un psihoterapijas doktors Staņislavs Grofs atvēris savu pacientu perinatālo atmiņu, ievedot viņus transā..

Visuma pilnība   
   Mammas vēderā bērniņš piedzīvo esības pilnības izjūtu. Ideālā variantā placenta viņu visu laiku apgādā ar visu nepieciešamo un pasargā no skaļuma un triecieniem.
   Tas rada drošības, aizsargātības izjūtu. Staņislava Grofa pacienti, iejūtoties šajā laikā, izjuta svētlaimes stāvokli, tādu kā okeānisku izjūtu bez robežām, kur fiziskais organisms un iekšējā pasaule ir harmoniski vienoti. Daži identificējās ar delfīnu, vali, medūzām un pat aļģēm. Viņiem šķita, ka pasaulei nav robežu un ir kopības izjūta ar kosmosu. Rādījās skaistas ainas. Visums kļuva nevis par noslēpumu, ko vajadzētu izzināt, bet par mistērijas pārdzīvojumu, kas liekas pilnīgs.
   Pozitīvā variantā patīkamās izjūtas dzemdē tika izjauktas tikai dažkārt (ideālu jau nemēdz būt), teiksim, ja māte apēda mazulim kādu netīkamu ēdienu, iemalkoja alkoholu vai izsmēķēja cigareti, vai viegli saslima.
   Ilgstoša mammas slikta veselība, trauksme, narkotiku atkarība vai nežēlīga izturēšanās pret topošo māmiņu arī mazo ietekmē negatīvi. To atceroties, piemēram, pacientiem radās sajūta, ka gaiss ir piesārņots.
   Atceroties pieredzi, atrodoties mātes vēderā, daži pacienti atklāja kādus ģimenes noslēpumus. Piemēram, ka māte no viņa centusies atbrīvoties grūtniecības laikā.

Izdzīšana no paradīzes
   Kad dzemde pamazām veras vaļā, pošoties radībām, tad šī agrāk iemīļotā, mierīgā un paredzamā pasaule sāk spiest, kontrakciju iespaidā, tā ir kā izdzīšana no paradīzes.
   Mātes attieksme ļoti ietekmē bērnu - viņi ir kā vienots veselums. 

 Tādēļ, ja māte dzemdes kontrakcijas uztver mierīgi un ar prieku - ilgi gaidītais bērniņš nāks pasaulē -, dzemde vērsies un mazulis joprojām jutīsies drošībā.

   Bet, ja mamma ļoti uztrauksies un koncentrēsies tikai uz savām sāpēm, dzemde var arī nevērties un tajā brīdī bērnam var rasties bezizejas sajūta. Ja mamma atbrīvosies un ļausies radībām, dzemde vērsies un bērniņš slīdēs uz priekšu.
   - Es atceros situāciju, kad pieņēmu ūdens dzemdības. Kad māte koncentrējās uz sāpēm un bija saspringta, arī viņas dzemde bija tāda un nevērās vaļā. Mēs viņu iedrošinājām, lai stāsta bērniņam, cik ļoti viņu mīl un gaida. Kad viņa no sāpēm pievērsās mazulim un vienkārši pateica šos vārdus "Es tevi mīlu", dzemde vērās vaļā, - atceras Aļona Peredkova.
   Ja mamma pārāk koncentrējas uz sāpēm un psiholoģiski nav gatava radībām, dzemdību beigu posmā bērns var izjust, ka viņš cīnās. Kāds Staņislava Grofa pacients šo laiku atceras šādi: - Es cīnījos visiem spēkiem, lai dzimtu. Tajā pašā laikā man it kā lika saprast, ka man nav jācīnās, jo procesam ir pašam savs ritms.
   Kad es beidzu cīnīties, es dzimu. Šis pārdzīvojums man lika dzīvi dzīvot vieglāk un vienkāršāk..
   Atceroties savu dzimšanu, cilvēki nereti izjūt ļoti koncentrētu enerģiju, kas iet cauri ķermenim, atgādinot vulkāna izvirdumu vai vētru okeānā.
   Spriedzes pieaugums un atbrīvošanās dzemdībās līdzinās orgasma ciklam. Ne velti daudzas sievietes, kuru dzemdības noritējušas ļoti labi, radības bieži apraksta kā spēcīgu seksuālu piedzīvojumu. Staņislava Grofa pacientu liecības vedina domāt, ka arī bērns piedzīvo seksuālas izjūtas.

Atdzimšana
Parasti it kā piedzīvojot dzimšanas finālu un ienākšanu jaunā pasaulē, Staņislava Grofa pacienti atcerējās atdzimšanas svinīgumu, notikumi viņiem atgādināja augšāmcelšanos vai radās izjūta par Dievu kā dvēselisku enerģiju visapkārt.
Viens no pacientiem to izjuta aptuveni šādi: - Viņš jūtas kā amerikāņu kalniņos - te augšā, te lejā. Skanēja skaļa mūzika... Pēkšņi viss pieklusa. Visi pazuda. Viņš it kā bija enerģijas avota centrā - nevis Dieva klātbūtnē, bet Dievā. Tas nenotika ilgi, lai arī viņš šajos piedzīvojumos saprata, ka laiks neko nenozīmē, un viņi sāka nolaisties. Pasaule, kurā viņi tagad atradās, neatgādināja neko agrāk redzētu - tik skaista tā bija.

Brīdis, kad bērns beidzot tiek brīvībā un izdara pirmo ieelpu, sola atvieglojumu. Un šādu aplaimojumu viņš patiešām piedzīvo, ja viņam ļauj uzreiz būt kopā ar māti, sajust sev pazīstamo elpošanu, balsi un mīļumu.

   Tāpat, ja nabassaitei ļauj beigt pulsēt pašai un tikai tad to pārgriež, jo, ja to izdara pirms tam, bērna elpošanas ceļi vēl nav īsti gatavi patstāvīgi elpot, viņš vēl nav gatavs harmoniski atdalīties no mātes un piedzīvo šoku. Un turpmāk dzīvē iespējams, ka stresa situācijās viņam būs grūtības patstāvīgi pieņemt lēmumus. Mēs varam padarīt bērna ienākšanu šajā pasaulē gaišu.

Autors: Linda Rozenbaha

Publicēts žurnālā "Mājas Viesis" 2005. gada 17. novembra numurā.

Nav komentāru

Komentēt