- Dūlu profili
- Zemgale
- Dace Kaņepone*
Dace Kaņepone*
Ķermenis ir daudz gudrāks nekā mēs dažkārt domājam. Tas visādi cenšas mums pateikt, kas mūs apdraud vai nospiež. Ķermenis mūs sargā un lolo — tikai šajā sarežģītajā pasaulē mēs dažkārt aizmirstam, kā to izprast. Mūsdienu pasaule pārāk daudz uztiepj savas pseidovērtības, tāpēc brīdī, kad esam mēs pašas, vai brīdī, kad esam atkailinātas dabas procesu, zemapziņas un netveramas varas priekšā, dažai no mums kļūst bail.
Tik ļoti bail, ka mēģina iekrampēties un iecirst nagus visā, ko
sniedz pasaule: medicīniskā pieredze, dzemdību atsāpināšana, ar naudu
nobruģēts ceļš „uz pašu labāko klīniku, uz pašu modernāko dzemdību zāli,
uz pašu dārgāko un individuālāko aprūpi” utt. Turklāt šie stereotipi
veido nebeidzamu apli, jo veidojas pieņēmums, ka sievietes, kas
vaļsirdīgi ļaujas neuztraukties par dzemdību vietas izvēli un palīdzības
arsenālu, ir visnotaļ vieglprātīgas un neapzinās atbildību bērna lielās
piedzimšanas fakta priekšā.
Kāpēc gan mēs dažkārt neuzticamies
dabai? Kāpēc dažkārt mēs attiecamies pret sevi un savu nākamo bērniņu kā
pret lietu, kam vajadzīga apstrāde? Un mēs ļaujam, lai mūs apstrādā —
veikalā, slimnīcā vai stacionārā. Kaut patiesībā mums jāiemācās
ieklausīties un uzticēties. Kāpēc mēs ļaujam lai mūs savažo ar
informāciju, kurai nav pamata, kāpēc ļaujam nodarīt pāri savam ķermenim?
Ļaut savam ķermenim priecāties par bērnu, kas nāk, ļaut viņam piedzīvot
atplaukt kā ziedam, lai pasaulē ienāktu bērns — tas ir dabas likums, un
mēs katra to varam apjaust un piedzīvot.
Man ir meita, kas atnāca rūpīgi plānota, gaidīta un lūgumos debesīm
piesaukta. Viņa piedzima tik viegli un ātri, ka nepaspēju noticēt
dzemdību faktam.
Man ir bērniņš — kaut kur tur debesīs, kas atstāja
manu ķermeni 25. grūtniecības nedēļā bez medicīniski identificējamiem
iemesliem. Viņš gluži kā jebkurš priekšlaikus dzimstošais mazulis
vienkārši izslīdēja no manis kā silts kunkulis.
Man vēl ir divi dēli — mazi delveri un braši knēveļi,— un es zinu, ka
vecākais no viņiem ir tā pati dvēselīte, kas nākusi pie manis
atkārtoti. Dēlēns vairākkārt teicis, ka „es pie tevis nācu daudzreiz, —
tikai netiku”. Viņi visi man mācījuši, cik skaisti ir dzemdēt, dabiski
ļaujoties ķermenim un bērnam.
Līdz ar grūtniecību un bērniņa nākšanu
pasaulē katra sieviete mācās un pēc tam vairs nekad nav agrākā. Viņa
kļūst daudz dziļāka, viedāka, dzidrāka un līdzjūtīgāka. Mēs iemācāmies
strādāt ar emocijām, iemācāmies ziedoties un dalīties visā ar bērnu. Ar
katru no bērniem.
Un ikviena meitene vai sieviete, kas gaida mazuli, brīžam ir nobijusies, samulsusi, apjukusi, nedroša. Tas ir tikai pašsaprotami, ka mēs katra sapinamies jautājumos. Dūla var būt uzticības persona, skolotājs un palīgs, lai sieviete piedzīvotu brīnišķīgu un nesāpīgu pārtapšanu no pīlēna par gulbi, no sievietes gaidībās — par zinošu mammu, kas jūt ar sirdi un uzticas savam bērnam. Gaidīt mazuli dažai no mums ir mierpilns laiks, kad liekas — es visu zinu, esmu lasījusi, man tāda dūla nemaz nav vajadzīga. Citai savukārt šis laiks ir trauksmains un baiļpilns — ar daudziem biedējošiem jautājumiem un neizprotamām atbildēm gan par grūtniecības norisi, gan dzemdību procesu, gan bērna labsajūtu. Vai zināt? Gan pirmajai, gan otrajai sievietei dūla var būt spēka avots - uzzināt vairāk, paļauties vairāk, uzticēties vairāk.
Es pati esmu jelgavniece, tāpēc visātrāk savu klātbūtni varu sniegt tieši Jelgavā un Jelgavas rajonā.
Tālrunis 29431251, e-pasts dace.kanepone@jelgavasnovads.
Daces prezentācija par sevi šeit
Raksti un intervijas ar Daci šeit