Dace Kaņepone*

Ķermenis ir daudz gudrāks nekā mēs dažkārt domājam. Tas visādi cenšas mums pateikt, kas mūs apdraud vai nospiež. Ķermenis mūs sargā un lolo — tikai šajā sarežģītajā pasaulē mēs dažkārt aizmirstam, kā to izprast. Mūsdienu pasaule pārāk daudz uztiepj savas pseidovērtības, tāpēc brīdī, kad esam mēs pašas, vai brīdī, kad esam atkailinātas dabas procesu, zemapziņas un netveramas varas priekšā, dažai no mums kļūst bail.

Tik ļoti bail, ka mēģina iekrampēties un iecirst nagus visā, ko sniedz pasaule: medicīniskā pieredze, dzemdību atsāpināšana, ar naudu nobruģēts ceļš „uz pašu labāko klīniku, uz pašu modernāko dzemdību zāli, uz pašu dārgāko un individuālāko aprūpi” utt. Turklāt šie stereotipi veido nebeidzamu apli, jo veidojas pieņēmums, ka sievietes, kas vaļsirdīgi ļaujas neuztraukties par dzemdību vietas izvēli un palīdzības arsenālu, ir visnotaļ vieglprātīgas un neapzinās atbildību bērna lielās piedzimšanas fakta priekšā.
Kāpēc gan mēs dažkārt neuzticamies dabai? Kāpēc dažkārt mēs attiecamies pret sevi un savu nākamo bērniņu kā pret lietu, kam vajadzīga apstrāde? Un mēs ļaujam, lai mūs apstrādā — veikalā, slimnīcā vai stacionārā. Kaut patiesībā mums jāiemācās ieklausīties un uzticēties. Kāpēc mēs ļaujam lai mūs savažo ar informāciju, kurai nav pamata, kāpēc ļaujam nodarīt pāri savam ķermenim? Ļaut savam ķermenim priecāties par bērnu, kas nāk, ļaut viņam piedzīvot atplaukt kā ziedam, lai pasaulē ienāktu bērns — tas ir dabas likums, un mēs katra to varam apjaust un piedzīvot.

Man ir meita, kas atnāca rūpīgi plānota, gaidīta un lūgumos debesīm piesaukta. Viņa piedzima tik viegli un ātri, ka nepaspēju noticēt dzemdību faktam.
Man ir bērniņš — kaut kur tur debesīs, kas atstāja manu ķermeni 25. grūtniecības nedēļā bez medicīniski identificējamiem iemesliem. Viņš gluži kā jebkurš priekšlaikus dzimstošais mazulis vienkārši izslīdēja no manis kā silts kunkulis.

Man vēl ir divi dēli — mazi delveri un braši knēveļi,— un es zinu, ka vecākais no viņiem ir tā pati dvēselīte, kas nākusi pie manis atkārtoti. Dēlēns vairākkārt teicis, ka „es pie tevis nācu daudzreiz, — tikai netiku”. Viņi visi man mācījuši, cik skaisti ir dzemdēt, dabiski ļaujoties ķermenim un bērnam.
Līdz ar grūtniecību un bērniņa nākšanu pasaulē katra sieviete mācās un pēc tam vairs nekad nav agrākā. Viņa kļūst daudz dziļāka, viedāka, dzidrāka un līdzjūtīgāka. Mēs iemācāmies strādāt ar emocijām, iemācāmies ziedoties un dalīties visā ar bērnu. Ar katru no bērniem.

Un ikviena meitene vai sieviete, kas gaida mazuli, brīžam ir nobijusies, samulsusi, apjukusi, nedroša. Tas ir tikai pašsaprotami, ka mēs katra sapinamies jautājumos. Dūla var būt uzticības persona, skolotājs un palīgs, lai sieviete piedzīvotu brīnišķīgu un nesāpīgu pārtapšanu no pīlēna par gulbi, no sievietes gaidībās — par zinošu mammu, kas jūt ar sirdi un uzticas savam bērnam. Gaidīt mazuli dažai no mums ir mierpilns laiks, kad liekas — es visu zinu, esmu lasījusi, man tāda dūla nemaz nav vajadzīga. Citai savukārt šis laiks ir trauksmains un baiļpilns — ar daudziem biedējošiem jautājumiem un neizprotamām atbildēm gan par grūtniecības norisi, gan dzemdību procesu, gan bērna labsajūtu. Vai zināt? Gan pirmajai, gan otrajai sievietei dūla var būt spēka avots - uzzināt vairāk, paļauties vairāk, uzticēties vairāk.

Es pati esmu jelgavniece, tāpēc visātrāk savu klātbūtni varu sniegt tieši Jelgavā un Jelgavas rajonā.
Tālrunis 29431251, e-pasts dace.kanepone@jelgavasnovads.lv

Daces prezentācija par sevi šeit

Raksti un intervijas ar Daci šeit