Linda Rozenbaha: Kā Tevi mīlēt dzemdībās
Apkārtējo mīlestība radīja manī iekšēju siltumu, sevī esošā
paļāvība notiekošajam kļuva vēl lielāka, bija prieks radības piedzīvot
kopā. Mīlestība sevī ietver arī otra pieņemšanu - tādēļ es varēju būt es
pati visās savās izpausmēs, tādējādi atrodot tieši man labāko
dzemdēšanas veidu.
Mēdz teikt, ka sievietes mīl ar ausīm. Tad nu es
mīlu. Mana vecmāte Dina Ceple ļāva man "mīlēt ar ausīm", viņas valoda
bija ļoti uzrunājoša, iedrošinoša, mīlestības pilna. Es nedzirdēju
klasiskos: "Spied! Spied!" - tā vietā bija: "Ar visiem dvēseles spēkiem
laid savu bērniņu pasaulē!" Liekas, ka tas piešķīra notiekošajam lielāku
dziļumu un tajā brīdī es tiešām ne tikai spiedu savu bērniņu fiziski,
bet pievienoju tam spēcīgu domu: es veros un LAIŽU tevi pasaulē.
Precīzāk gan būtu teikt - šie vārdi atzina, nevis piešķīra notiekošā
dziļo dvēselisko jēgu, jo no dabas dzemdībām JAU ir piešķirta dvēseliska
piedzīvojuma būtība.
Visās savās dzemdībās esmu sajutusi sava vīra
mīlestības valodu. Interesanti, ka akcenti bijuši dažādi - ir bijušas
dzemdības, kur vairāk sarunājamies ķermeniski, ir - kur vārdiski. Esmu
piedzīvojusi dzemdības, kurās tieši viņa vārdi, ka tiešām bērna galviņa
jau nāk, devuši otro elpu. Esmu piedzīvojusi mūsu ķermeņu valodu
dzemdībās, kas apliecinājusi manis pieņemšanu. To, ka varu paļauties -
man nav dzemdībās jābūt uzkrāsotai, perfektā izskatā, es varu būt pati,
instinktīva.
Tas, kādēļ kādreiz dzemdībās (un dzīvē) mīlam un esam
mīlēti, bet tomēr tā īsti neizjūtam otra mīlestību, varbūt ir tādēļ, ka
neprotam sarunāties. Protams, daudz kas notiek sajūtu līmenī, bez
vārdiem, un tomēr - mēs varam jau pirms dzemdībām runāt par to, KĀ
vēlamies sajust apkārtējo mīlestību. Turklāt paturot tiesības radību
dienā savas domas mainīt. Varbūt tu vēlēsies, lai tev klusi dungo ausī
mierīgu dziesmu? Varbūt vēlēsies, lai visi ir pēc iespējas klusāki un
mazrunīgāki? Varbūt tieši otrādi - priecāsies, ja ar tevi vairāk runās?
Varbūt vēlēsies, lai vājuma brīdī tevi emocionāli sapurina, varbūt pat
sarāj? Varbūt vēlēsies, lai partneris atgādina vecmātei par kādām
iepriekšējām norunām? Varbūt vēlēsies, lai viss notiek pēc iespējas
dabiski un, ja tomēr tas nav iespējams, vecmāte tev paskaidros, kāpēc
būtu jārīkojas citādi? Varbūt vēlēsies lai tev skatās acīs, tur roku?
Varbūt vēlēsies, lai tev ļauj atrast labāko dzemdību pozu, pieņemot tavu
iekšējo gudrību?...
Atvērtība notiekošajam, ķermeņa atslābināšana fiziski un caur domu, mīlestība sevī un no apkārtējiem, aizēnoja sāpes, tās palika otrā plānā.
Jau pirms dzemdībām varam uzņemties atbildību par dzemdību
atbalstītāja izvēli, meklējot tādus, ar kuriem mēs justos mīlēti, jo
tajā ir papildus potenciāls arī labākām dzemdībām. Ja ir iespējas meklēt
vecmāti, ārstu vai dūlu - ar viņiem var iepazīties laikus, un
izvēlēties to, ar kuru saderi vairāk, ar kuru vari būt pati, kurš
akceptē tavu skatījumu uz dzemdībām, ir gatavs skaidrot notiekošo tik,
cik tev tas ir vajadzīgs, ir profesionālis, kurā ir cilvēkmīlestība.
Pat
ja notiek tā, ka dzemdībās nesajūti apkārtējo atbalstu un mīlestību vai
viņi cenšas to nodot, taču tas neatbilst tam, kā tu būtu to
iedomājusies, tad visupirms meklē mīlestību sevī - atrodi un sniedz to
sev un savam bērnam labākajā veidā.
Patiesībā tas arī ir pamatakmens, ar ko jāsāk - mīlestība sevī, sevis pieņemšana.
P.S.
Jā, dzemdībās bija arī sāpes. Taču laikam šī atvērtība notiekošajam,
ķermeņa atslābināšana fiziski un caur domu, mīlestība sevī un no
apkārtējiem, aizēnoja sāpes, tās palika otrā plānā. Precīzāk gan būtu
teikt - nevis aizēnoja, bet izgaismoja notiekošos mirkļus, sāpēm
atstājot maz vietas.
Linda Rozenbaha, dūla, grāmatas „Gaidības un radības ar prieku" autore
Publicēts portālā www.mammam.lv 14.01.2010.