Dūlas.lv - Jana Biezā

Iepazīsti dūlu Janu Biezo raidījumā "Latvijas Stāsti. Personības"

Mon, 07 Nov 2016 20:54:00 +0000

Jana Biezā ir brīnišķīga dūla, kas arī nodarbojas ar labdarību. Iepazīsti viņu tuvāk raidījumā "Latvijas Stāsti. Personības"

Video var skatīties šeit.

Aizkustinošs dzemdību stāsts no māmiņas Madaras Kuldīgā!

Mon, 06 Jun 2016 17:17:00 +0000

"No rīta pirms brokastīm Jana bija klāt. Palika pie manis, kamēr vīrs aizbrauca paēst brokastis un atvest ko no veikala arī man. Kad man atnesa slimnīcas brokastis, Jana mani pabaroja, jo šuvju dēļ man nebija atļauts sēdēt – ēst tikai guļus vai stāvus. Kamēr gaidījām vīru no veikala, parunājāmies. Man bija uznācis kaut kāds stāstāmais, stāstīju par to, kas man patīk, kas nepatīk par savu ģimeni, grūtniecības norisi un citām man tobrīd svarīgām tēmām."

Neizsakāms paldies māmiņai par šo stāstu!

„Dzemdības kopā ar dūlu"

„Kas tā tāda ir?"

„Es domāju, ka Tev to nevajag, jo Tev ir mamma un divas māsas, kuras ir dzemdējušas un palīdzēs ar padomiem."

„Vai tiešām Tu gribi, lai svešs cilvēks piedalās Tavās dzemdībās?"

„Kad uznāk tās lielās sāpes, tāpat ir vienalga, kurš tur ir klāt."

„Cik tad tāds prieks maksā? Tāpat taču piedzemdēsi, vienalga, kaut vai Tev tur pieci izvēlēti ārsti būs blakus vai tikai vecmāte."

„Mūsu laikā visi uz slimnīcu dzemdēt braucām kā pilnīgi muļķi, neko nezinājām un tāpat dzemdējām."

Šie un citi apgalvojumi, ar kuriem es saskāros, kad cilvēkiem stāstīju, ka vēlos vai esmu sev izvēlējusies dūlu kā palīgu grūtniecības laikā un dzemdībās. Sākumā man likās līdzīgi, taču man bija pietiekoši būtiski iemesli, lai tomēr no savas izvēles neatkāptos. Dažreiz sajutos pat neērti, ka uz mani skatās tā, it kā man nebūtu, kur likt naudu, ka es sev šādas „ekstras" izvēlos. Nevienu brīdi neesmu uzskatījusi, ka es par to maksātu kaut kādu pasaules bagātību, ņemot vērā, cik ļoti psiholoģiski stiprām un nosvērtām jābūt dūlām kā atbalsta personām... Un ne tikai viņām, bet laikam jau arī viņu ģimenēm, kad pēkšņo telefonkunsultāciju laikā, kā manīju, sava uzmanības daļa tika atņemta arī manas dūlas bērniem.

Ar Janu es iepazinos jau grūtniecības sākumā un apzinos, ko saku, apgalvojot, ka nezinu, ko bez viņas būtu iesākusi. Nezinu, ko mēs visi būtu iesākuši. Mūsu kontakts manā uztverē sākuma veidojās nedaudz neveikli. Es neesmu no tiem ekstravertajiem cilvēkiem, turklāt man bija grūti saprast, cik tālu šādas profesionālas attiecības iedzen saknītes arī dvēseliskajā sajūtu līmenī. Cik daudz es varu no Janas prasīt un kur ir tā robeža, kad jāietur profesionāla distance. Reizēm man ļoti gribējās parunāties ar kādu kā ar draudzeni, taču kaut kur es biju lasījusi, ka dūla nav draudzene, bet gan tāda kā profesionāla draudzene, attiecīgi – runāts tiek par konkrētiem jautājumiem, pārāk neapgrūtinot šīs sievietes ar savu privāto dzīvi. Tad nu es baidījos nepamanīt robežas un sajusties muļķīgi. Man vispār vienmēr ir bijis liels uztraukums kādu neapgrūtināt, neuzbāzties cilvēkiem, tādēļ arī šīs attiecības no manas puses neveidojās nemaz tik vienkārši un Jana jau man bieži pieminēja – es daudz runājot par savām fiziskajām grūtnieces izjūtām, bet reti stāstu par emocionālo pusi, sajūtām... Godīgi sakot, man bija bail no atraidījuma un domas, ka es varētu uzticēt savas izjūtas, bet pretī saņemt profesionālu: „ļoti labi" vai arī, „es tevi saprotu". Un viss. Tas laikam veidojies no agrākās pieredzes ar psihologu konsultācijām, kur reizēm jūties atbrīvojies, bet tai pat laikā iztukšots, jo atklājies, bet nesaņēmis to pašu no pretī sēdošā cilvēka, kas rada tādu kā neaizsargātības sajūtu. Reizēm jau Janai teicu, ka nevēlos kārtējo reizi viņai zvanīt ar savām, kā varbūt no malas liekas, nebūtiskajām problēmām un raizēm. Un ilgs laiks pagāja, kamēr viņa man iestāstīja, ka varu zvanīt kaut vai naktī, ja mani kas satrauc. Patiesībā, līdz pat dzemdībām no šīs sajūtas pilnībā tā arī neatbrīvojos un pat pēdējās nedēļās vīram mēdzu teikt, ka negribas atkal uzbāzties Janai ar savām „iedomātajām kontrakcijām".

Jana sniedza konsultācijas ne tikai man, bet arī manam vīram un mums abiem kopā. Jo gaidāmais notikums tā vietā, lai vienmēr uzturētu prieku un pacilājuma izjūtu, reizēm atnesa arī bažas, bailes un neskaidrību par to, kā būs, ņemot vērā, ka par vecākiem abi grasījāmies kļūt pirmoreiz un arī savas dzemdību pieredzes mums nebija. Tā kā atradāmies pietiekami tālu, lai es ar saviem sarežģījumiem grūtniecības laikā nevarētu tik bieži izbraukāt uz konsultācijām, man ļoti daudz nozīmēja iespēja sazināties ar e-pastiem, īsziņām un telefoniski. Par to mums netika prasīta papildus samaksa. Pat tad, ja telefonsaruna reizēm ievilkās pusotras stundas garumā un zvanīts tika vairākas dienas pēc kārtas vai vairākas reizes dienā... Jo būšu godīga – cilvēkiem no malas cita grūtniecība un laiks, ko tā prasa, paskrien ātri. Viņi ir savās ikdienas gaitās, pamana tikai, ka atkal jau mēnesītis klāt. Bet ko jūt grūtniece, kurai jāpiedzīvo izmisums, bezspēks un jārod sevī ticība un cerība, kārtējo reizi dodoties uz slimnīcu un ieturot gultas vai miera režīmu, no malas nevar redzēt. To redz tikai līdzcilvēki, kuri arī reizēm nezina, kā palīdzēt likt justies labāk, bet ļoti jūt līdz. Un reizēm tikai mans vīrs un arī Jana spēja palīdzēt noticēt pašai sev un nejusties kā lupatai, kad kārtējo reizi dzirdēju nepatīkamas piebildes par savu bezspēcību, to, ka neeju un nekustos un ka diez vai pati piedzemdēšu, ja jau esmu šitāda. Protams, tas viss no cilvēkiem, kuriem nebija ne jausmas, ar ko tieši man nācās saskarties. Bieži izjutu spiedienu, lasot un uzklausot , kā vajadzētu būt un saprotot, ka man tā nav. Taču Jana man nepārtraukti atgādināja, ka tas ir mans bērniņš, mana grūtniecība un citiem par to šādā līmenī nav daļas. Viņa man bieži deva ticību saviem spēkiem un aizgaiņāja sajūtu, ka esmu nesaprasta vai viena savos pārdzīvojumos.

Bija gan brīži, kad man negribējās runāt ne ar vienu, ierauties sevī un sakārtot sevi pašai. Apziņa, ka neviens tobrīd nespēj man palīdzēt labāk par mani pašu. Ne reizi nejutu no Janas uzbāzību un pārlieku vēlmi piedabūt mani runāt vai sapurināt. Viņa laipni pakāpās maliņā un gaidīja, kad būšu gatava. Starp citu, tāpat viņa darīja dzemdībās.

Kad grūtniecības pēdējā trimestrī atkal nācās paviesoties slimnīcā, sanitāres un māsiņas, kas nereti ir ļoti runātīgas, kārtējo reizi man lika skaidrot, kas tad īsti ir dūla un kādēļ man tāda nepieciešama. Viņām tas viss likās ļoti interesanti, bet arī lieki – man uz dzemdībām līdzi būšot vesels komplekts – vīrs un vēl dūla. Piedzemdēšot taču tāpat. Taču es nemanīju negācijas, pamanīju, ka cilvēki sāk vairāk iedziļināties un saprast, kā īsti dūla var palīdzēt. Arī mana ginekoloģe likās atvērta, kad pastāstīju, ka uz māmiņu skolu neilgi pirms dzemdībām neierados tādēļ, ka nejutos labi un nebūs tik traki, ka neko nemācēšu – man ir dūla, kas visu, kas man interesē paskaidro. Kad vīrs piebalsoja, ka tā ir, likās, viņa kļuva pavisam mierīga. Arī pēc dzemdībām atnāca pie manis, apsēdās un uzdeva dažādus jautājumus par šiem pakalpojumiem – kā es esmu savu dūlu atradusi, cik tas maksā, cik mana dūla man ir pieejama un vai pēc dzemdībām viss kontakts pārtrūkst. Minēju, ka Jana ir arī bezmaksas zīdīšanas konsultante un atkal mana daktere, šķiet, nopriecājās, ka šeit tad jau problēmu nebūs. Vienā no pēdējām mūsu tikšanās reizēm Jana iepazīstināja ar dzemdību pozām un pareizu elpošanu.

Dzemdības man sākās ne pēc iedomātā scenārija un diezgan pēkšņi. Zvanīju vēl Janai un jautāju, vai tad nu tiešām šitā var būt. Viņa teica, ka visādi var būt un lai sekoju sajūtām, bet rēķinās, ka drīz viņai varētu būt jābrauc uz manu pilsētu un lēnām gatavošoties. Pēc pāris stundām, kad jau biju nokļuvusi slimnīcā, vecmāte teica, lai dūlu vēl nesteidzinu, šeit viss notiek lēnām un lai zvanu viņai pēc kādām četrām stundām. Es tomēr Janai piezvanīju ātrāk, jo man vajadzēja aprunāties, lai izdomātu, vai vēlos pasteidzināt notiekošo, vai nē. Mēs vienojāmies (tikai un vienīgi vadoties pēc manām sajūtām), ka ļausim augļūdeņus pārdurt. Jutos mierīgi un satraukti, jo sapratu, ka jau drīz beidzot satikšu savu mazulīti... Jutos kā lielos svētkos un pieņēmu, ka mana mazā vēlas nākt pasaulē tieši šādi, pat, ja tas atšķīrās no tā, kā es biju iedomājusies savas dzemdības. Un šī doma mani nepameta līdz pat beigām. Tikko ūdeņi bija pārdurti un atvērums pārbaudīts, vecmāte paziņoja, ka viss tomēr notiek ātrāk, nekā domāts un, ja es vēloties savu dūlu dzemdībās, tad man esot jāzvana nekavējoties. Tā arī izdarījām un apmēram stundas laikā Jana jau bija klāt. Gulēju uz galda, abi ar vīru klausījāmies mazulītes sirds tonīšus un man bija sākušās jau diezgan jūtamas kontrakcijas. Atceros, kā atplauku, kad Jana ienāca pa durvīm un bija sajūta – tagad viss ir pavisam droši un varu dzemdēt. Viņa apgalvoja, ka tas, kas šeit notiek un tas, kā es pārlaižu kontrakcijas un sāpes, ir skaisti.

Nākamās stundas atceros nedaudz miglaini. Zinu, ka man bieži uznāca kontrakcijas, kā vecmāte secināja – biežas un īsas, bet efektīvas. Kad uznāca sāpes, turējos stāvus pie vīra, vai sēdēju uz bumbas, kuru vīrs un Jana pa abiem turēja, lai man drošāk. Jana ļāva man turēties arī pie sevis, bet tā kā esmu gara, sapratu, ka man vieglāk pieturēties pie vīra, kurš par mani ir krietni garāks. Man bieži tika pienests ūdens – sākumā parastais, vēlāk jau Janas atvestais ar Baha ziediem. Jana man palīdzēja kā vien spēja un kā vien tobrīd man bija nepieciešams – nāca līdzi uz tualeti, lika pie pieres aukstu kompresi, kad man kļuva ļoti karsti, deva dzert, cik vien bieži vēlējos, paskaidroja, kuros brīžos labāk pasēdēt uz bumbas, lai pataupītu spēkus un kuros labāk pastaigāt, lai paātrinātu procesu un ļauju bērniņam labāk virzīties pa dzemdību ceļiem. Jutu, ka manam vīram arī nav viegli noskatīties, kā man paliek aizvien grūtāk, bet viņš cītīgi uzklausīja Janas ierosinājumus un norādēs, kad kaut ko vajadzēja pienest vai izdarīt. Kad izspiešanas periods jau bija pavisam tuvu, atceros, ka kļuva aizvien grūtāk panesami – Baha pilienu ūdens garša kļuva kaitinoša un gribējās dzert tīru. Drīz nokritu uz ceļiem dzemdību zālē un bija sajūta, ka es vairs nevaru, taču spiest man vēl neļāva – bija jāsagaida pilns atvērums. Tā nu mēs trīs – es, mans vīrs un Jana uz ceļiem tupot gaidījām... Kad uznāca kontrakcija, Jana mani apķēra un un es pieķēru sevi laižam nagus viņai mugurā. Sakaunējos un pārtraucu, bet Jana tikai iedrošināja skrāpēt viņai, ja reiz man tā ir vieglāk.

Bija pienācis laiks kāpt uz galda un skatīties, vai varu spiest. Man bija biežas un spēcīgas kontrakcijas, taču pārāk īsas, lai es to laikā kārtīgi varētu spiest. Atceros, ka man tika iedota vēl viena tabletīte, ko aiz vaiga izsūkāt, telpā atradās daudz cilvēku – vecmāte, dūla, vīrs, sanitāre un vēl bērnu māsiņa. Jana stāvēja man vienā pusē, vīrs stāvēja otrā, pie galvas. Sanitāre pēc vecmātes lūguma izvilka rokturus, kur man pieturēties, taču viens krita nost. Kamēr viņa viņu stellēja atpakaļ, es jau kļuvu nepacietīga un nesavaldīga, jo jutu, ka man tūlīt atkal jāspiež, bet šī sieviete man traucē ar visādiem trokšņiem un neizdarību. Zinu, ka daudz ko no teiktā vairs nedzirdēju un negribēju dzirdēt, tobrīd koncentrējos tikai uz vēlmi beidzot piedzemdēt savu mazuli. Jana man atgādināja par pareizu elpošanu, bet saprata mani, kad atbildēju, ka vairs nevaru par to domāt. Minūtes vilkās, kad skatījos pulkstenī un brīdī, kad vecmāte pateica, ka piedzemdēšu tikai pēc kādas pusotras stundas, man gribējās raudāt. Taču mani ne mirkli nepameta sajūta, ka viss ir labi un būs labi. Spilgti atceros brīdi, kad likās – es vairs nevaru, bet apzinājos, ka man tas viss jānovada līdz galam, jo tas neapstāsies, tas turpināsies un es nedrīkstu nobīties. Šī ir gandrīz vai vienīgā reize un situācija manā dzīvē, kad es nevaru pagriezties un aiziet, bet kaut kas man ir jāizdara līdz galam... Kaut kādā brīdī mani pielika pie sistēmas, kur man tika laists laikam tas pats, kas man bija jāliek aiz vaiga. Atceros, ka sāku just prieku, bet arī bažas, kad man stāstīja, ka varot redzēt galviņu un vecmāte pielika manu roku, lai es pataustot. Jutu, cik ļoti mans vīrs jūt man līdzi un nevar rast mieru. Īpaši satraucoši kļuva, kad vecmāte pēc mazulītes sirdstonīšu paklausīšanās, teica, ka jāpasteidzas, jo tie paliekot lēnāki. Bija arī dažas nepatīkamas frāzes no manas vecmātes puses, kad viņa apgalvoja, ka mans bērns labāk dzimstot pats, nekā tad, kad es spiežu vai arī, kad man tika aizrādīts, lai es nepīkstu, jo šī jau vēl neesot lielā kontrakcija. Tajos brīžos jutos tā, it kā man kaut kas nesanāktu... Bet laikam jau vecmātes slimnīcā ir nedaudz šerpas, lai sapurinātu, tikai nezinu, vai katram tas līdz...

Un viss... Mans bērniņš bija ārā – šķiet, vienas kontrakcijas laikā. Uzlika man viņu uz vēdera, apsedza un es īsti nesapratu, vai tiešām jau viss notika. Kāds man uzlika brilles, lai es varu viņu redzēt labāk. Es jutos tik neparasti laimīga, ka viss ir labi – viņa ir tik ļoti skaista un vesela... Man gribējās raudāt, bet es nevarēju paraudāt, jo prieks ņēma virsroku. Mans vīrs gan izplūda asarās. Mana mazulīte neraudāja, drīzāk tie bija tādi īsi raudu momentiņi, likās, ka viņa ir ļoti pārsteigta par to, kur nokļuvusi. Jana aizskrēja pēc fotoaparāta, lai uzņemtu pirmās bildītes ar viņu. Diezgan drīz manu mazo aiznesa turpat blakus svērt, mērīt, apkopt un ģērbt. Vīrs aizgāja līdzi un Jana priecīgi pavēstīja, ka ir meitenīte. Viņa man jautāja, vai arī var iet pie mazulītes, vai tomēr vēlos, viņu sev vēl blakus. Es teicu, lai viņa paliek pie manis, jo man gribējās kādu blakus, laikam jau drošībai, jo pilnībā neuzticējos medicīnas personālam. Domāju, ja nu atkal man kaut ko svarīgu teiks vai ar mani darīs, lai Jana varētu man vairāk paskaidrot, kas notiek. Vīrs tikmēr priecīgs blakus auklēja jau saģērbto mazulīti. Divas stundas bija teikts palikt uz galda novērošanai, man atnesa meitiņu barot. Māsiņa parādīja, kā to pareizi darīt. Jana nopriecājās, cik labi mazā jau ņem krūti un teica, lai papaijāju viņai vaidziņu – cik mīksta un samtaina ādiņa esot jaundzimušajam. Visi bija izgājuši no dzemdību zāles un arī Jana jautāja, vai vēlamies palikt trijatā. Tāpat viņa sanitārei lūdza izslēgt spožās gaismas, lai mums omulīgāka sajūta. Kad pēc divām stundām mani aizveda uz mūsu ģimenes palātu, ļoti nopriecājos, kad Jana pateica, ka paliks šonakt slimnīcā, blakus palātā, jo viņai esot atļauts un prom dosies tikai no rīta. Viņa ieteica man paēst kaut ko no mūs iepriekš sagatavotajām uzkodām, lai es atgūtu spēkus un palīdzēja mazo iekārtot mums blakus ģimenes gultā, tā lai drošāk gulēt, kā arī atbildēja uz visiem maniem tā brīža jautājumiem. To nakti es negulēju tikpat kā nemaz. Man tikko bija piedzimusi meitiņa, kura tagad nolikta blakus čučēt un man taču bija ar viņu jāiepazīstas. Tonakt pat brīžiem pieķēru sevi liekam roku uz vēdera pieraduma pēc, it kā paijājot savu bērniņu tur, līdz aptvēru, ka viņš guļ man blakus.

No rīta pirms brokastīm Jana bija klāt. Palika pie manis, kamēr vīrs aizbrauca paēst brokastis un atvest ko no veikala arī man. Kad man atnesa slimnīcas brokastis, Jana mani pabaroja, jo šuvju dēļ man nebija atļauts sēdēt – ēst tikai guļus vai stāvus. Kamēr gaidījām vīru no veikala, parunājāmies. Man bija uznācis kaut kāds stāstāmais, stāstīju par to, kas man patīk, kas nepatīk par savu ģimeni, grūtniecības norisi un citām man tobrīd svarīgām tēmām. Jana tikai tagad starp citu pajautāja, cik man gadu. Kad atbrauca mans vīrs, sirsnīgi atvadījāmies no Janas ar daudziem „Paldies!". Viņa lūdza, lai kad jūtos pietiekami atguvusies, uzrakstu viņai kādu sms, kā mums te iet jautāja, kad tad tagad atkal satiks mūs un redzēs mazo meitiņu. Teicām, ka brauksim ciemos.

Pēc dzemdībām, apskatot fotogrāfijas, konstatēju, ka meitiņai nav gandrīz nevienas bildes kopā ar Janu – šo ļoti mums svarīgo cilvēku un sapratu, ka tas vien jau ir iemesls atkal tikties, aizbraukt ciemos. Kad tuviniekiem pastāstījām par to, kā mums gājis, vairākkārt dzirdēju vīru apgalvojam, ka viņš nenožēlo lēmumu piedalīties dzemdībās un uzskata, ka tas katram vīrietim jāpiedzīvo. Jāredz, kā dzimst viņa bērniņš. Taču dzirdēju arī, kā viņš stāsta, ka nezina, ko būtu darījis, ja Jana nebūtu bijusi mums līdzās un nezina, kā viens pats būtu spējis mani mierināt, izprast dzemdību brīdī un pratis palīdzēt.

Viennozīmīgi varu teikt, ka dūla ir spējīga palīdzēt dzemdībās. Un palīdz vēl aizvien - sazvanāmies, sarakstāmies, sūtam meitiņas fotogrāfijas... Laikam jau no profesionālām attiecībām tomēr dažas saknītes ir ieaugušās arī tai dvēseliskajā sajūtu līmenī. Un nu zied maziem, krāšņiem ziediņiem. Nesteidzīgi, neuzbāzīgi, tepat līdzās.

Madara Bļodniece,

Elsas mamma

Raksts par izdūlotiem bērniņiem

Mon, 28 Mar 2016 13:13:00 +0000

10. septembra "Talsu Vēstīs" var lasīt māmiņu un dūlas Janas Biezās pieredzes stāstus par atbalstu dzemdībās.

Tā nav viņu izvēle - uztraukties

Thu, 19 Nov 2015 15:48:00 +0000

"Par bailēm ir jārunā, jo tā kļūst vieglāk", "Talsu Vēstīs" savos novērojumos dalās Jana.

Raksts par dūlu Talsos

Tue, 07 Apr 2015 19:49:00 +0000

"Iestājoties grūtniecībai, sievietei šķiet, ka dzemdības ir kaut kur tālu un par tām nav jādomā. Tomēr var dzemdēt viegli, bet tam ir jāgatavojas", intervijā stāsta Jana.

Videosižetā sirsnīgi par Talsu dūlu Janu Biezo!

Sat, 04 Apr 2015 19:53:00 +0000

Talsu Televīzija Dūlu nedēļas ietvaros tiekas ar dūlu apmācībā Janu Biezo. Jana ļoti īsi un sirsnīgi stāsta par būtisko dūlas darbā, par savu darbu. Video var noskatīties šeit!

Dūla - nomodā par veiksmīgu mammas piedzimšanu. Raksts "Talsu Vēstīs"

Mon, 23 Mar 2015 14:25:00 +0000

«Vecmātes un ārsti ir nomodā par bērniņa dzimšanu, bet dūla — par mammas dzimšanu. Ar katru bērniņu mamma piedzimst no jauna. Jo veiksmīgākas dzemdības, jo vairāk spēka, ticības un varēšanas izjūtas tas sievietei iedod visai viņas un arī bērniņa dzīvei,» uzskata Jana Biezā.

Astoņgadīgās Rēzijas un pusgadu mazās Sāras mammai Madarai Godinai dūlas atbalsts svarīgs bija grūtniecības laikā. Madara smejas, ka dūla visam sekojusi līdzi kopš pirmā grūtniecības testa veikšanas, kas toreiz vēl uzrādīja negatīvu rezultātu. «Pārsvarā ar savām izjūtām biju viena, jo vīrs strādāja, un tad, ja no ārsta pārnākot, bija kāds kreņķis, zināju, ka varu zvanīt Janai pat vēlu vakarā. Viņas sniegtie padomi bija profesionāli, bez tam — viņa saprata manas izjūtas. No tā vien, ka ir kāds, kas uzklausa, nevis pasaka: «Ai, ko tu domā tādas muļķības!», kļūst labāk! Īpaši atceros reizi, kad nupat biju uzzinājusi, ka mazā man vēderā neguļ ar galvu uz leju, un uzklausījusi mediķa teikto, kas būs jādara, ja bērns tā arī neapgriezīsies pareizi. Man bija histērija… Jana mierināja, lai neuztraucos, jo vēl ir laiks, un bērniņš pats zinās, kad sagriezties pareizi. Un tā arī bija! Pēc tam uz dzemdībām devos tik mierīga!

Gaidot pirmo meitu, man nebija pieejams šāds atbalsts, tāpēc to laiku atceros kā milzīgu stresu. Ļoti liela atšķirība — ir līdzās cilvēks, kam vari uzticēties, vai nav. Vēl jo vairāk, kad ar otro bērnu taču jau zini, kas tevi sagaida!

Dzemdībās man līdzās bija vīrs. Ja viņš to negribētu, tad noteikti būtu ņēmusi līdzi dūlu. Tas ir profesionāls atbalsts, dūla zina, ko kurā brīdī var teikt un ko nevajag. Salīdzinājumā ar ārstiem, dūla nerunā negatīvas lietas, ir daudz iejūtīgāka. Ja līdzās ir cilvēks, ar ko vari izrunāties, tad izpaliek ārstu vainošana sliktā attieksmē, jo daudz kas jau ir atkarīgs no mums pašām — cik sagatavotas mēs ierodamies dzemdību nodaļā.

Arī pēc dzemdībām joprojām sazināmies. Tā kā Jana ir arī zīdīšanas konsultante, tad prasu padomu arī šajos jautājumos,» atklāj Madara. Viņa atzīst, ka nav pārliecināta, vai būtu uzdrošinājusies meklēt dūlas atbalstu, ja šīs profesijas pārstāve nebūtu personīgi pazīstama. Iespējams, būtu atturējis informācijas trūkums. «Nesaku, ka dūlas atbalsts noteikti vajadzīgs visām sievietēm. Kādas droši vien tāpat ir gana mierīgas un spēj bez tā iztikt! Tomēr es ieteiktu vismaz pamēģināt,» iedrošina Madara.

Redzot situāciju no malas

Arī deviņus mēnešus mazās Marijas mammai Daigai Bandeniecei dūlas atbalsts grūtniecības laikā bijis fundamentāli svarīgs. Viņa stāsta: «Kad gaidīju Mariju, biju pamatīgi uztraukusies, jo pirms tam biju piedzīvojusi vairākas neveiksmes… Grūtniecības laikā dūlai zvanīju gandrīz katru dienu. Man vienkārši vajadzēja kādu, kurš pateiktu, ka viss būs labi!»

Daigai bija skaidrs, kādas dzemdības viņa vēlētos, bet notika citādi — neplānoti nācās veikt ķeizargriezienu. Arī tas bija izaicinājums, kam vajadzēja stāties pretī. «Kad pēc operācijas meitiņu beidzot ieveda palātā, nezināju, ko darīt! Šķita, ka nespēšu pat pamperi nomainīt. Tagad jāsaka — cerams, ka no manis kaut kāda, labāka vai sliktāka, mamma ir sanākusi,» Daiga nosaka, un mazās Marijas omulība ļauj izdarīt secinājumus, ka viņas mammai viss izdodas labi.

Dūlas atbalsts noderot joprojām. «Internetā salasos, ka bērnam jāsāk rāpot līdz tādam un tādam vecumam, bet redzu, ka Marija nesteidzas… Zvanu Janai un prasu, kā bija viņas bērniem — vai darīja visu «pēc grāmatas». Kamēr bērns ir mazs, padoms noder bieži. Protams, jo lielāka Marija aug, jo mazāk satraucos par muļķīgiem sīkumiem, kam vispār nevajadzētu pievērst uzmanību,» vērtē Daiga. Praktisku dūlas palīdzību nākoties lūgt arī brīžos, kad vajadzīgs iet iepirkties, neņemot līdzi meitiņu.

Izmantot dūlas pakalpojumus Daiga iesaka arī citām sievietēm. Galvenokārt tāpēc, ka šāda atbalsta persona spēj uz situāciju paskatīties no malas, kā to nespēj ne vīrs, ne mamma, būdami emocionāli pārāk iesaistīti. «Jana no malas daudz ko redzēja citādāk, uzklausīja, palīdzēja noformulēt vārdos manas izjūtas,» abu sadarbību raksturo Daiga.

Radot drošības izjūtu

Īpašs stāsts ir arī četrgadīgā Alekša un četrus mēnešus mazā Patrika mammai Paulai Lejai. Būdama stāvoklī, viņa savam dzīvesbiedram ieminējusies, cik labi būtu, ja dzemdībās kāds varētu būt blakus, tobrīd vēl nezinādama, ka arī Jana par viņu piedomā. Satikušās veikalā, abas sievietes vienojušās par sadarbību. Paulas bērniņam bija jādzimst Ziemassvētkos, bet viņas izlēmušas tikties 7. novembrī, lai laicīgi pārrunātu, kā gatavoties dzemdībām. Šī saruna notika, bet liels bija pārsteigums, kad jau 8. novembrī Paulai sākās dzemdības! «Pamodos un jutu, ka man ir drebuļi. Te karsts, te auksts, augsta temperatūra. Nesapratu, kas notiek, bet rakstīju Janai, ka, iespējams, sākušās dzemdības. Abas sēdāmies neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnā un braucām uz Tukuma slimnīcu. Viss notika strauji, bija spēcīgas kontrakciju sāpes. Ceļā dūla deva man padzerties, parunājāmies, viņa mudināja mani atpūsties. Slimnīcā man vispirms paziņoja, ka dzemdības nemaz nav sākušās! Bijām nesaprašanā. Pārbaudē gan atklājās, ka man jau ir četru centimetru atvērums. Tūlīt mūs veda uz slimnīcu Rīgā.

Dzemdībās ļoti palīdzēja tas, ka brīdī, kad bērniņš jau gandrīz bija piedzimis, dūla man pajautāja, vai esmu mācījusies pareizu elpošanu. Nebiju mācījusies, bet Jana teica, ka man ļoti labi sanākot. Tas deva apziņu, ka visu daru pareizi. Kad sāpes bija ļoti spēcīgas, teicu, ka vairs nespēju… Tad Jana mani apskāva, un tas sniedza drošības sajūtu, līdz bērniņš jau bija klāt! Jana neatstāja mani ne uz brīdi ne dzemdībās, ne pēc tam. Pēc dzemdībām man ļoti gribējās ēst, bet nespēju piecelties, tirpa viss ķermenis. Jana pabaroja mani, pasauca personālu, kad vajadzēja. Tas ļoti palīdzēja. Nozīmīgi bija arī tas, ka Jana visu laiku bija ļoti mierīga! Tas ļāva just, ka viss ir kārtībā. Salīdzinoši — pirmajās dzemdībās biju viena. Tas bija ārprāts! Tāpēc ar otro bērnu droši zināju, ka man vajag, lai kāds ir blakus,» stāsta Paula.

Viņa uzskata, ka arī gadījumā, ja dūla nebūtu viņai iepriekš personiski pazīstama, palīdzība būtu vienlīdz noderīga. «Galvenais, lai dūla būtu mierīga, uzklausītu un visu laiku būtu blakus — tas ļoti nomierina,» pārliecinājusies Paula.

PIRMDIEN, 2015. GADA 23. MARTĀ

"TALSU VĒSTIS"

Elīna Lāce

Par bērniņa zaudējumu "Talsu Vēstīs"

Sat, 31 Jan 2015 15:52:00 +0000