Dūlas.lv - Zaudējot bērniņu

Mammu mūžīgie eņģeļi

Wed, 07 Dec 2016 12:17:00 +0000

Ieelpa un spēcīgā, tembrāli zemā izelpa ar pēdējo spiedienu sava bērna laišanai pasaulē parasti nes sveloši siltu un atvieglojošu nopūtu, sajūtot mazo ķermenīti izslīdam starp kājām un iegulstam rokās. Šeit sākas eiforijas pilns sastapšanās laiks – dabas un likteņa dāvāts piepildījums – katram savādāks un tomēr fizioloģiski līdzīgs, ja vien….

Katrs astotais Latvijas mazulis mirst – grūtniecības laikā, dzemdībās vai neilgi pēc tām. Saskaņā ar Nacionālā Veselības dienesta datiem, no vecākiem neatkarīgu iemeslu dēļ Latvijā gadā vidēji pārtrūkst ap 3300 grūtniecību. Lielākā daļa – līdz 3. grūtniecības mēnesim, bet ap 170 grūtniecību pārtrūkst no 4. līdz 6. mēnesim, vēl 170 grūtniecības gadā beidzas no 6. līdz 9. mēnesim vai arī bērns mirst drīz pēc dzemdībām.

Biežāk sastopamie ir perinatālā jeb grūtniecības un dzemdību perioda stāvokļi, piemēram, dzemdību trauma, intrauterīna hipoksija jeb nosmakšana vēl mammas vēderā, iedzimta un aspirācijas pneimonija, zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms. Kopš 2002.gada perinatālā mirstība ir samazinājusies par 30%, tomēr līdz ar 2011. un 2012.gadu atkal vērojams neliels pieaugums. Tieši lielais nedzīvi dzimušo bērnu skaits ietekmē perinatālās mirstības rādītājus Latvijā.

Salīdzinot kaut vai 2010. gada datus par zīdaiņu mirstību līdz viena gada vecumam, Latvijā ir 8,42 miruši bērni uz 1000 dzīvi piedzimušo, savukārt citās ES valstīs vidēji - 5,61. Tiesa gan, starp Baltijas valstīm esam līdzīgā situācijā – Igaunijā šis rādītājs ir 7,06, Lietuvā - 6,27. Savukārt dramatiskāka situācija ir vien Bulgārijā ar rādītāju - 16,68 un Rumānijā – ar 11,02.

Taču šoreiz runa nav par iemesliem, dzemdniecības kvalitāti, sieviešu veselību vai to, kā uzlabot rādītājus. Dati palīdz saprast, ka gan aizvadītos gadsimtos, gan šodien, neskatoties uz mūsdienīgo tehnoloģiju arsenālu aprūpē, mazuļi izvēlas aiziet no dzīves tik tikko atnākuši. Jaunie vecāki paliek ar jautājumiem, ar sērām, ar izmisumu, ar lielām, dziļām bēdām, kurām jātiek pāri soli pa solītim. Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta kapelāne Lelde Titava stāsta, ka Latvijā izveidotais dvēseļu dārzs priekšlaikus dzimušiem-mirušiem vai dzemdībās mirušajiem bērniņiem ik mēnesi papildinās par vairākiem “eņģeļiem”.

Publiskajās diskusijās arvien tiek lauzti šķēpi – ir vai nav bērns mātes miesās personība, ir vai nav jārespektē vecāku sāpes – ar bērna apbedīšanu, ar apmaksātu atveseļošanās laiku sievietei, kam pārtrūkusi grūtniecība, un kāda ir Latvijas kā valsts nostāja savu pilsoņu dzimšanas-miršanas reģistram – no cik grūtniecības nedēļām bērnam pienākas personas kods? Pagaidām Latvijā bērns "kvalificējas" ne agrāk kā 22. grūtniecības nedēļā vai arī ir vismaz 500 gramus smags. Tikai šogad tapušas likuma izmaiņas, kas paredz, ka gadījumos, kad grūtniecība tiek pārtraukta līdz 22. nedēļai, ārstniecības iestādei rakstveidā jāinformē vecākus par iespēju saņemt bērna mirstīgās atliekas apglabāšanai. Līdz šim pasaulē atnākusī miesiņa, ja nebija īpašu lūgumu no vecākiem, tika “aiztransportēta” medicīniskajos atkritumos. Protams, vecākiem ir tiesības arī atteikties. Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas pārstāvji norāda, ka vecākiem ir svarīgi, lai viņiem tiktu dota iespēja atvadīties no sava priekšlaicīgi dzimušā un nomirušā bērna. Šāda prakse jau veiksmīgi pastāv Īrijā, Anglijā, ASV, Somijā un citās valstīs.

Lelde Titava skaidro, ka latviešu valodā likumdevēju un mediķu vidē pirms 22 grūtniecības nedēļām zaudēta bērna apzīmēšanai tiek lietoti jēdzieni ”spontāns aborts”, ”auglis” vai ”embrijs”. Lai gan vārdu sakopojums ”spontāns aborts” apzīmē darbību, kas ir notikusi, pārtraucoties grūtniecībai, praksē nākas sastapties ar paradoksu – no darbības apzīmējuma tas ir kļuvis par cilvēciskās būtnes apzīmējumu. Tas rada papildus sāpes, jo vecāki sēro nevis par zaudēto grūtniecību vai spontāno abortu, bet par to bērnu, kura viņiem nekad nebūs.

Sabiedriskās iniciatīvas grupa "Zvaigžņu bērns", kurā apvienojušies vecāki, mediķi un citi profesionāļi, bijuši aktīvi izmaiņu iniciatori "Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā", lai sniegtu iespējas vecākiem arī ļoti agri pasaulē nākušos un mirušos bērnus apglabāt.

Vieni to sauc par pelnu kaisīšanu uz galvas, jo māte Daba paredzējusi daļu grūtniecību „aizslaucīt” un tāpēc neesot vērts taisīt bēres… Frontes otrā pusē ir tie, kas saskārušies ar sāpēm, un sagaida saprotošāku sabiedrības attieksmi, darba devēju iejūtību un konceptuālu valstisku atbalstu dziļi personiskās sērās.

Lai saprastu, par ko īsti ir stāsts, vispirms mēģināsim izprast lietas būtību, kā tas notiek ar daudzām sievietēm mums apkārt - šeit pat mūsu Latvijā.

Lielākā daļa spontāno abortu notiek līdz grūtniecības 3. mēnesim - tas nozīmē, ka vai nu ar asiņošanu un spazmatiskām sāpēm sieviete nokļūst slimnīcā, kur mazulis tiek zaudēts, vai arī – ja bērniņš pārstājis jau attīstīties, sievietei paraksta medicīnisku abrāziju – tas ir, - abortu. Taču grūtniecības lielākā laikā – scenāriji sadalās divās iespējās – vai nu bērniņš grib dzīvot vai nē, respektīvi, - vai nu pastāv priekšlaikus dzimuša un dzīvei izglābta bērna stāsts vai arī zaudējums. Ir situācijas, kad bērns nomirst tūlīt pēc veiksmīgām dzemdībām, dzemdību laikā vai arī sievietei jāpiedzemdē jau vēderā no dzīves atvadījies bērns.

Atgriežoties mājās no medicīnas iestādes, sieviete teorētiski var pretendēt uz saprotošu attieksmi no ģimenes ārsta un darba devēja, izmantojot slimības lapu, jo ne pēcdzemdību atvaļinājums, ne bērna piedzimšanas pabalsts viņai nepienākas. Hmm, nu ne jau par naudu ir runa tai brīdī, lai gan arī tai ir būtiska nozīme, kad vēlāk nepieciešams maksāt par sarunu ar psihoterapeitu vai apmaksāt kaut jel kādu dziedinošu vai nomierinošu masāžas pakalpojumu. Drīz vien atgriešanās darba vidē nozīmē milzīgu saņemšanos- pirmajā variantā vēl nesen sieviete laimīgi aizvadīta dekrētā un tagad jāatsāk darbs, kur vietā norīkots aizvietotājs, papildus vēl simtiem izbrīnas pilnu jautājumu vai samulsuma pilnu sarunu aiz muguras, otrā variantā – neviens neko nav vēl zinājis par grūtniecību un vispār nerēķinās ar sievietes pārdzīvojumiem pēc spontānā aborta, kas jāmaskē, jāslēpj un sevī jānokauj.

Skaudrākā no patiesībām mūsos kā sabiedrībā ir tā, ka mēs – nemākam izprast un pieņemt šo fenomenu. Traktējam pēc savas saprašanas. Sākot no aprūpes speciālistiem, kas grūtnieces klātbūtnē ultrasonogrāfijā atklātu bērna dzīvības pārtrūkumu bezkaislīgi definē kā „bojāgājušu augli”, kas jāiztīra, un beidzot ar ikvienu līdzcilvēku, kas neprot, nemāk adekvāti attiekties pret bērna nāvi un tās pēdām vecāku psihē.

Pēc tam, kad publiskajā telpā tika izplatīts paziņojums par iespējamām izmaiņām “Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā”, minot, ka ārstniecības iestādei būs jānodrošina cilvēka cieņai atbilstošu attieksmi pret bērna mirstīgajām atliekām, ja vecāki būs izvēlējušies atteikties no bērna mirstīgo atlieku apglabāšanas, komentāri ciniski pauda retorisku jautājumu “cik gan valstij izmaksās visu spontānajā (un medicīniskajā) abortā mirušo bērnu apglabāšana”.

Tāpēc svarīgākais mums kā sabiedrībai ir mazliet ielūkoties tai Aizspogulijā, kur uz nenoteiktu laiku psihē tiek iemesti daudzi pāri. Pamēģināsim saprast, kas ir “zaudēta bērna” sēras, lai atcerētos vismaz rokasgrāmatas cienīgus padomus, ko atcerēties, kad kāds no mums pazīstamiem cilvēkiem sastopas ar šādu personisku traģēdiju savā dzīvē.

Ja pat citi nav redzējuši, - nevar izlikties, ka nav bijis

Sieviete, grūtniece, topošā māte, gaidīdama savu bērnu, gan emocionāli, gan fiziski mainās. Šīs pakāpeniskās izmaiņas pārkārto viņas prātu, emocijas, hormonus, - vārdu sakot saslēdz gan fizisko ķermeni, gan psihi uz pilnīgi citu frekvenci. Un tas ir identificējams ne tikai medicīniski, fizioloģiski, bet arī garīgi. Tāpēc tad, kad sieviete zaudē bērnu, sēras nav gluži salīdzināmas ar situāciju, kad mēs katrs zaudējam kādu savu tuvinieku. Šīm sērām piemīt daudz vairāk vainas izjūtas (jo tas bija viņas ķermenis, kam bērns bija jāsargā un jālaiž pasaulē), daudz vairāk apjukuma (prāts bija jau pilnībā pārņemts ar gaidāmām rūpēm un ziedošanos, ko nāksies atcelt), fizisku sāpju (pārdzīvotas dzemdības ķermenim dod signālus, ka bērns jābaro, tāpēc raisās piens kaut bērna vairs nav, turpinās asiņošana, pievienojas pēcdzemdību tipiskas sajūtas). Un šīs sēras caur noteiktām stadijām izdzīvo it visi bērnu zaudējuši vecāki – jautājums tikai, cik ilgi kādā no stadijām katrs uzkavējas.

Pastāv vairāki stereotipi, kuriem mums visiem sabiedrībā būtu jātiek pāri, ja runājam par bērna aiziešanu un sērām. Pirmkārt, izpratnē par psihei saudzīgāko rīcību agrāk kalpoja prakse, ka „to, ko neredzam, par to nesāp sirds” - ar to saprotot, ka dzemdībās mirušu vai spontānā abortā zaudētu mazuli visbiežāk vecākiem, lai viņus netraumētu, labāk nerādīja. Laika gaitā psihoterapijā pierādīts, ka atvadīšanās no bērna, viņu apskatot, samīļojot, apraudot un cieņpilni viņa dvēseli un miesu palaižot, ir atveseļojošāks un palīdzošāks process gan mammai, gan tēvam, gan atbalsta personālam. Tādēļ arī slimnīcās, aprūpes iestādēs arvien pašsaprotamāka prakse ir mazuli sniegt vecākiem, lai viņi var pārliecināties par dzimumu, izskatu, ļaut – lai arī šoka stāvokļa ietvaros, tomēr izdzīvot vienu no vissvarīgākajiem saviem rituāliem-mīļot, saģērbt, paturēt mazuli, lai arī pēc brīža viņš jāatdod morgam. Vēlāk šīs sajūtas kalpo kā apliecinājums, ka vecāki nav tikai murgā nosapņojuši savu pārdzīvojumu un ka viņu zaudētais bērns ir daļa viņu dzīves, kas mainījusi pagriezienu.

“Varbūt ar šādiem notikumiem nesaistītam cilvēkam tas šķiet kā pilnīgs sviests – ģērbt mirušu zīdaini, fotografēt vai taisīt viņam šķirstu. Tā ir tabu tēma sabiedrībai – un man šķiet, ka bieži vien sabiedrība māk tikai izņirgāties. Iespējams, es būtu agrāk domājusi tāpat – nekad neaizdomājos, kāpēc agrākajos laikos mirušus bērnus vēl iesēdināja vecāku klēpī, sapucēja un visi kopā fotografējās! Bet tagad…., kad zaudēju savu dēliņu 26. nedēļā – kā mazu putniņu viņu ievīstīju drēbītēs, mani nebiedēja ne viņa mazais augumiņš, ne neattīstītie locekļi – es pirmo un pēdējo reizi turēju rokās mazuli, kur tik šausmīgi gaidīju. Kā es varēju zināt, ka viņš neizaugs liels? Es jau biju sapirkusi drēbītes, bijām izremontējuši istabu. Es skatījos uz viņu un tā ir visdzīvākā atmiņa manī no viņa-kaut sirds lūza, es jutos pagodināta, ka varu cieņpilni viņu atdot Dievam” saka Ieva, arvien kautrējoties minēt uzvārdu, jo “viss vēl ir jēls un sūrstošs- nav gads vēl apkārt”.

Runāšana palīdz - atkal un atkal, vēlreiz un vēlreiz

„Sēras „iet pa spirāli” vai veido viļņveidīgu kustību” skaidro ģimenes psiholoģijas centra „Līna” vadītāja – psihoterapeite Vita Kalniņa, jo „šoku nomaina izmisums, sāpes, ilgošanās, iekšēja vai ārēja vainošana, vainīgā meklēšana, tad dezorientācija, skumjas un bezcerība, bezjēdzīguma un nespēka sajūta, apātija un prieka zudums – tas viss kā kamols ceļas un veļas un ietekmē gan uzvedību, gan pašsajūtu, gan imunitāti un veselību. Tikai kaut kad, kad tas viss pierimst, var veidoties pieņemšana. Tas var ilgt gadu, divus vai pat ilgāk - cilvēki izveseļojas katrs savā laikā, un nav iespējams sērošanas procesam dod kādus laika ierobežojumus. Pats būtiskākais, ko der atcerēties mums ikvienam, - sērošana ir nepieciešams process, kas mums palīdz atvadīties, integrēt zaudēto savā dzīvē un rast no jauna dzīves jēgu, cerību un līdzsvaru. Tiesa gan, vecāku sēras, kas zaudējuši mazuli grūtniecības vai dzemdību laikā, ir īpaši apgrūtinātas, jo sabiedrība nepiešķir šādam zaudējumam nozīmi, neviens cits bērniņu nav pazinis - vecāki jūtas nesaprasti un izolēti, turklāt apkārtējie viņiem neļauj sērot, mierinot ar tukšiem vārdiem. Jāpatur prātā: sērojošajai sievietei aiz muguras ir gan dzemdības, gan nāves pieredze, kas ietver sevī divus lielus pārdzīvojumus. Paša pāra attiecības ar bērna slimību, nāvi vai kroplību tiek īpaši noslogotas. Un smags laiks ir zaudējuma gadadienas vai plānotais dzemdību termiņš.

Ir mammas, kas savus bērnus apglabādamas, tā arī neatveseļojas un dzīvo ar domu „kā būtu, ja būtu”, jo katrai sievietei – atbilstoši ticībai ir savi atbildētie vai pieņemtie „kāpēc”. Ir sievietes, kuras mierinājumu meklē vainīgo meklējumos, citas – iestrēgst emociju bloķēšanā, ierokoties darbos un mēģinot sāpes nokapāt, ir tādas, kas neuzdrošinās nokārtot bērnu drēbītes un vēl ilgi dzīvo ar sajūtu, ka mazais drīz dzims. Vēl citas, steigšus cenšas ieņemt jaunu mazuli, lai remdētu tukšumu un „iemainītu kārtis”.

“Patiešām pēc Matīsa aiziešanas neviens nedrīkstēja aiztikt viņam iegādātās mantas. Es zinu, ka tuvinieki centās izturēties ļoti iecietīgi, bet es vienalga jutos kā no citas pasaules. Sākumā varēju piecelties no rīta un raudāt līdz pusdienlaikam, vēlāk ierāmēju sevi laika limitos, kad varu atļauties raudāt. Kaut kas bija pārtrūcis – man nebija ne laika izjūtas, ne dzīvu emociju, manuprāt, varu teikt, ka no savas dzīves veselu gadu es esmu bijusi kaut kur citur- ārpus šīs zemes. Jā, nāca un gāja vasara, rudens, es kaut kā eksistēju, bet es neko no tā gada neatceros. Nē, es visu darīju – gāju uz darbu, runāju ar lielo meitu, pirku ēdienu, bet… es neatceros, ko es darīju… Mājinieki vēl atsaucas uz kādu no notikumiem tai gadā, ko es vispār neatminos. Pēc šī bērna zaudējuma es, protams, esmu mainījusies. Kāpēc tā notika? Vēl tagad nezinu. Tehniski- sirdsdarbība apstājās vēderā astotajā grūtniecības mēnesī. Sava vaina ir pārlapota n-tās reizes, meklējot iemeslu domās. Atceros, ka bija viens brīdis, kad šķita – ir jāmīlējas un jādabon viņš atpakaļ. Tūlīt. Vēl vienu mazuli. Vēl vienu Matīsa kopiju. Tad tas kā vilnis atkal pārgāja un sirds aprima, jo saprata, ka nevar dzīvē neko iemainīt. Neizturamākais ir tas, ka nevar izstāstīt un nav kam izstāstīt, cik ļoti tā mazā visu laiku pietrūkst, cik ļoti” atzīst Ilze (vārds mainīts).

Vita Kalniņa uzsver: „Kad nomirst mazulis – vienalga, vai tas bijis kādā no grūtniecības nedēļām vai dzemdībās, vai īsi pēc tām – jāapzinās, ka vienīgā palīdzošā roka ir runāšana un būšana līdzās. Klusēšana sēras tikai iekapsulē, bet sērojošajiem jādod iespēja savu stāstu stāstīt atkal un atkal. Sēru darbs var notikt veiksmīgi, ja tajā ir ieguldīta 25% savas enerģijas, 20% no partnera, 55% no ārpuses (citi cilvēki, aktivitātes, ticība, atbalsta grupa, mūzika, dejas utt.) Un tas, kas jāsaprot mums katram - mēs nevaram vecākiem atņemt sāpes un mēs neliekam sērojošajiem ciest vairāk, ja mēs ar viņiem runājam par zaudējumu. Sarunāties par maz gan var nodarīt vairāk pāri. Sajūta, ka trūkst vārdu, vai bezpalīdzība šādā brīdī ir normāla. Pieskāriens, apķeršana, silts skatiens, asaras acīs, vienkārši klusējot sēdēt blakus - tas viss aizstāj tūkstoš vārdu. Turklāt vajadzētu spēt atšķirt, kad klusēšana ir vietā, un spēt pašiem klusumu izturēt. Patiesībā vecākiem gribas kādam izstāstīt, kāds bijis viņu bērniņš – viņi taču to jau gara acīm redzējuši lielu izaugam, viņi mazuli turējuši rokās piedzimstot. Šī vēlme - parādīt to, kas vairs nav parādāms, izstāstīt par to, ko citi nav redzējuši – tā ir diezgan izmisīga. Parasti, izvairoties runāt par zaudējumu, mēs it kā liekam mammai vai tētim „izmest” no galvas savu bērnu, lai mainītu viņu domas uz citu pusi, bet vajag tieši otrādi – ļaut viņiem par to stāstīt, atkal un atkal pajautāt – kā ar tevi ir tagad? Mēs katrs varam atrast sev ērtākos izteicienus, ko paust sērojošiem vecākiem: „man ir ļoti žēl”, „es domāju par jums un par to, kā jums klājas”, „ dod sev laiku”, „ko es varu tavā labā izdarīt?” Savukārt vajadzētu atcerēties izslēgt no savas leksikas tik vispārpieņemtās frāzes „tu vēl esi jauna, tev būs vēl citi bērni” , „esi priecīga, citādi varbūt tavs bērns nebūtu bijis normāls”, „es zinu, kā tu jūties”, „neraudi, padomā, kā bija Jānim, kad viņam sabrauca dēlu…” vai izlikties, ka nekas nav noticis un ignorēt tēmu vispār.

“Mums nepieder dzīvības un nāves atslēgas”

Mazie neaiziet tikai medicīnisku vai fizioloģisku sarežģījumu dēļ - nē, drīzāk jāsāk no otra gala. Piedzimšana un nomiršana ir pārāk būtiski fakti, lai tiem piemistu nejaušība. Ja jau mums katram ir dvēsele, kas tiecas, pilda kādu sev nospraustu uzdevumu šajā dzīvē, tad tās atnākšanai un aiziešanai ir sava procedūra. Mēs skaidri apzināmies, ka mirstot zināmu laiku nodzīvojušam cilvēkam aiz muguras paliek viņa paveiktais, pateiktais, izdarītais vai aprautais, taču mazam bērnam – vairāk jautājumu nekā atbilžu. Un tomēr – kā vārdā atnākšanas misija tiek atcelta, kad mazs zīdainītis pēkšņi savu dzīvi atstāj?

Vecmātes Dinas Ceples viedoklis: “Mēs esam maz runājuši par aizgājušo, ļoti mazo bērnu vecāku jūtām. Tomēr vēl mazāk mēs pieskaramies notikumā iesaistīto mediķu sajūtām. Apjukums, vainas apziņa, vēlme pasargāties, bailes, izmisīga neesošo atbilžu meklēšana un nesaudzīgs sava darba iekšējais un ārējais audits ir tas, kas vienmēr seko mazo bērnu aiziešanai. Tas viss notiek kopā ar nepieciešamību sniegt profesionālu medicīnisku palīdzību un psiholoģisku atbalstu sērojošiem, apjukušiem vecākiem. Mums - cilvēkiem un tai skaitā mediķiem- nepieder dzīvības un nāves atslēgas. Nekad nav piederējušas. Mēs esam kā vārtu apsargātāji, palīdzētāji, ja cilvēkam lemts ienākt šajā pasaulē. Mēs varam darīt savu darbu ļoti labi, bet vienmēr būs kāds bērns, kas izvēlēsies aiziet. Šādās reizēs atkal un atkal jāatzīst Bībelē atrodamā patiesība: “Ja Tas Kungs namu nav uzcēlis, tad velti pūlas tas, kas pie tā strādā.” Mēs nevaram ievest dzīvē nevienu bērnu, kam Dievs dzīvību nav lēmis. Tā ir diezgan bezspēcīga sajūta, it īpaši ņemot vērā sabiedrības, kura netic Dievam, spiedienu un šīs Dieva lomas piešķiršanu mediķim. Domāju, ka sēras, ar visām tās stadijām, izjūt arī mediķi, kas bijuši klāt aizgājuša mazuļa piedzimšanā. Tikai, veicot savus profesionālos pienākumus, mediķi ir spiesti savas sajūtas apslāpēt, noglabāt un būt stipri. Tāda iekšēja nocietināšanās likumsakarīgi noved pie neiejūtīgas attieksmes pret jaunajiem vecākiem. Ir gandrīz neiespējami sagaidīt tūlītēju, pareizu, iejūtīgu un mierinošu attieksmi no tiem, kas paši ir apjukuši, nobijušies vai sērās. Savās domās pamazām tuvojos tam, kad vecāki un mediķi šādos bēdīgos notikumos varētu nestāvēt katrs savā notikuma pusē, bet kopīgi atkal un atkal pārrunāt notikušo, izdzīvot, atvadīties un izvadīt mazo cilvēku. Galu galā, tieši mediķi ir tie, kas redz mazo piedzimstam un vēlāk var apliecināt vecākiem, ka mazais patiešām bija un kāds viņš izskatījās. Viņi var ietīt bērniņu, iedot paturēt, nofotografēt un maigos vārdos aprakstīt mazo cilvēku- tieši šie vārdi iegulsies vecāku apjukušajās domās un ļaus viņiem ar siltu mīlestību paraudzīties uz savu eņģeļbērnu.”

Kam vajag piedzimt, tas piedzims

Ja mēs piekrītam, ka neviena cilvēka nomiršana nav bez nejaušības, tad arī katra bērna – tikko dzimuša vai vēl nedzimuša aiziešana ir ar savu jēgu. Grūtākais ir to mēģināt izprast, kas parasti nav paveicams uzdevums īstermiņā, jo trieciens vecākiem emocionāli ir pārāk liels.

Ilgus gadu būdama pasniedzēja topošajiem mediķiem, Vera Novikova apzināti slēpusi savas spējas un dabas dotu dāvanu – redzēt enerģētisko pasauli, strādāt ar enerģijām tik, cik to ļauj Augstākā Apziņa, sazināties ar vēl nedzimušām dvēselēm, skaidrot un paust ikvienam interesentam, kā ar sevi strādāt, lai iemācītos sajust it kā vairākumam cilvēku neredzamo.

“Gars ir Dievišķā daļa, kas piedod dzīvību, savukārt dvēsele ir individualizēta. Dvēsele ir bezgalīga, viņa ik pa brīdim aizņemas fizisko ķermeni, lai kaut ko paveiktu. Kamēr vien dvēsele atrodas vēderā, viņa izjūt visu, saprot visu, pārdzīvo visu, uzņem domformas. Dvēsele var pārdomāt, izlemt citādi un aiziet. Mēs taču arī mēdzam mainīt domas kaut sākumā bijām jau pieņēmuši lēmumu. Nav starpība, vai tas notiek ārpus vai iekšpus vēdera” piebilstot: “Kad cilvēks noteiktā apziņas stāvoklī atmiņās kāpjas atpakaļ - bērnībā, grūtniecības periodā, ieņemšanā, dzīvē starp dzīvēm – atklājas gan šaubas, gan bailes, kas pārdzīvotas gaidīšanas - grūtniecības periodā. Te nav runa par trauslumu, - bērns vienkārši visam dzīvojis ļoti līdz.

Sarunā par bērna atnākšanu viņa apstiprina, ka, paliekot stāvoklī, sievietē atnāk gan gars, gan bērna dvēsele, un paziņo lakoniski: „Kam vajag piedzimt, tas piedzims. Ja reiz sieviete ir palikusi stāvoklī, tātad šai dvēselei vajadzēja nolaisties. VAJADZĒJA! Neatkarīgi no tā, kāds būs rezultāts. Dažām dvēselēm ir ļoti īsa dzīve, citām – gluži vai nopelnīta tikai iemiesošanās un tad atkal atgriešanās. Piemēram, ja dvēsele nav ieguvusi spēku, lai piemērotos dzīvei, viņai ir jāizcieš bailes un šaubas, un atkal jāatgriežas atpakaļ nevis jāpiedzimst. Šī pieredze - gribēt, bet nevarēt piedzimt - dvēselei sniedz dziļu satricinājumu, pēc kura viņa kaut ko būs mācījusies un attīrījusies, lai gatavotos citai dzīvei. Tas viņai vienkārši ir nepieciešams kā laba mācība. Kā labs atrisinājums. Dvēsele attīrās un piedzimst nākamajā reizē. Nenoliedzami caur zaudējuma sāpēm mācot topošos vecākus.

Topošā māmiņa savu bērnu var redzēt sapnī - dvēsele meklē kontaktu ar vecākiem. Taču nav viennozīmīgu atbilžu un scenāriju, nav visiem vienādu skaidrojumu.

„Bērnu var izlūgties”, apstiprina V.Novikova. „Tas atkarīgs no tā, cik ticīga ir bērnu gaidošā sieviete, cik ļoti viņa prot paļauties. Protams, arī dzimumu var izlūgties - ja gribi meitas, - saņemsi. Taču tas neattiecas uz situācijām, kad konkrētajiem vecākiem kā mācību stunda ir nepieciešams sūtīt konkrētā dzimuma bērnu. Un var būt tā, ka dvēsele ir izvēlējusies vecākus, viss atbilst izvēlētajam plānam, bet pēkšņi kaut kādas vecāku izvēles rezultātā mainās sākotnējie parametri - tie vairs neatbilst dvēseles „projektam”. Lai gan dvēsele redz visu iepriekš, nedrīkst aizmirst arī to, ka gan tēvs, gan māte atrodas attīstībā, kustībā – varbūt ir kvalitatīvs lēciens vai pagrimums, un nevar līdz pēdējai iespējai pateikt, kā būs. Vienmēr pastāv izvēles iespējas, nekad viss līdz pēdējam nav izlemts, jo citādi jau mēs būtu tikai roboti. Tāpēc var būt situācija, ka dvēsele saprot - sākotnējais starts viņai vairs nav atbilstošs un rezultātā seko spontānais aborts. Var būt arī tā, ka dvēselīte, kas nāk ar mīlestību, grib vecākus pamodināt no kāda garīga miega, vai pati kādā veidā iegūt mācību stundu, tāpēc izvēlas piedzimt un nodzīvot vien dažas dienas vai uzreiz iziet caur nāves faktu.

Pat tad, ja dvēsele nodomājusi sievietes ķermenī uzkavēties tikai 4 -5 mēnešus un tad ar spontāno abortu aiziet, sieviete ar lūgšanām var mainīt dvēseles nodomu. Ja vien laikus jūt. Jo dvēselīte dzird, saprot, izjūt ikkatru vārdu, domu, nojautu. To nevar piemānīt. Sevi var apmānīt - kaut ko iestāstīt un iegalvot, bet dvēsele uz to neuzķeras. Viņai nepieciešamas tīras, patiesas emocijas. Ja sievietei visu laiku kā prioritāte bijis darbs, karjera, nauda, - bērns nemaz nenāks. Ja arī viņš nāk un sieviete to grib izmantot kā līdzekli mērķa sasniegšanai, ieslēdzas seku ķēde – slimība, sarežģījumi, spontāns aborts. Augstākais saprāts strādā, lai sieviete mainītu savu apziņu, lai apjēgtu, ka kaut kā liela priekšā ir jānoliek vecais un noietais. Tāpēc arī tad, ja rodas sarežģījumi un sieviete guļ uz saglabāšanu, parasti tiek pārtraukts darbs, sadzīves rūpes, - vienkārši ir jāguļ un jādomā, kāpēc tu atrodies tur, kur tu atrodies. Beidzot ir jādomā par to, kas dzīvē ir svarīgāks. Šādā situācijā, kad sieviete ir gatava bērnam veltīt sarunas, domas, upurēt darbu vai savas daudzās lomas, viņa var izlūgties dvēseli mainīt nodomu aiziet. Taču ir arī dvēseles, kas apzināti izvēlas šādu ceļu – viņas iet bezgalīgu moku un ciešanu ceļu pie mātes, kas viņu negribēs. Mērķis ir attīrīties, iegūt citādu statusu. Tad dvēsele zina, kas ar viņu notiks, viņa cieš milzīgas bailes, bet vienalga iet un to izdzīvo. Lai vai kā - bērns jau ilgi iepriekš nolūko savus vecākus, un bērns zina, vai viņš piedzims vai nepiedzims. Neatkarīgi no rezultāta, bērns ies pie tās mammas, ko iepriekš nolūkojis un izvēlējies.”

Atceros pati – man ritēja grūtniecības 20.nedēļa. Dažas dienas iepriekš saņēmu zīmes, bet nepratu tās iztulkot. Pirmā bija taurenis, kas nolaidās man uz galvas, tad nosēdās uz rokas. Es pati nodomāju - cik dīvaini… Tajā pat dienā, kad ar pļaujmašīnu pļāvu mauriņu, man pa priekšu tecēja putnēns – varbūt zvirbulis. Viņš gāja tā, it kā viņam būtu traumēta kāja – lēca maziem solīšiem uz priekšu vien. Es apstādināju pļaujmašīnu, lai viņam neuzbrauktu virsū, paņēmu putnēnu plaukstās - viņš brīdi stāvēja mierīgi uz manas rokas, tad aizlidoja. Kā dvēsele atvadīdamās. Nākamajā dienā, kad man bija paredzēta ultrasonogrāfija, uzzināju, ka mana gaidāmā bērna sirsniņa ir apstājusies – varētu būt dienu vai divas iepriekš. It kā bez iemesla. It kā ģenētiska patoloģija kā mēdzot notikt, ja pati Daba jau iepriekš un laikus paredz, ka konkrētajam bērnam labāk nedzīvot. Tas taurenis un putnēns man arvien vēl rēgojas acu priekšā. Kā mana bērna dvēsele, kas bija savu ceļu izlēmusi, bet atvadījās.

Padomi sievietei, kas bērniņu zaudējusi:

Vienīgais spēks ir un paliek Mīlestība, kas piedod visu un maina visu. Tavs ķermenis ir veicis tik, cik viņa spēkos, lai sagaidītu un laistu pasaulē tavu mazuli – pateicies viņam par to. Lai cik būtu grūti, fiziski apātiski, vienkārši ņem un piesakies uz masāžu – visam augumam vai tikai mugurai. Lai mīļas, siltas rokas paaijā un pateicas tavam ķermenim par to, ko tas paveicis. Un ar klusām domām pasaki arī tu pati viņam paldies.
Ieplāno vizīti pie astrologa. Reizēm skaudras ciešanas un emocionālas sāpes neļauj mums paskatīties uz sevi ar Visuma acīm. Saruna ar astrologu var palīdzēt ielūkoties tavā kartē, arī mazuļa aiziešanas kartē, lai saprastu kaut daļu no tā plāna, ko Visuaugstais tev un mazajam paredzējis.
Ja tev ir veikts mazuļa fotouzņēmums – ar telefonu vai fotoaparātu, uztaisi mazuļa fotogrāfiju izdrukas veidā – un noliec mājās sev redzamā vietā. Iespējams, tā biedēs un mulsinās ikvienu viesi, radinieku, kas tevi apmeklēs, taču, pirmkārt, tā tu parādīsi, ka tavs mazulis ir bijis ar tevi (pat ja citi viņu nav redzējuši), ka tu aizvien esi domās ar viņu un ka tavas emocijas tavās mājās tev ir svarīgas. Otrkārt, tu ikreiz mazo uzlūkosi un varēsi aprunāties. Nu un tad, ja pirmās dienas to vien darīsi, kā, saņēmusi fotogrāfiju rokās, raudāsi? Nu un tad, ka arvien sažņaugsies sirds, mazo uzlūkojot? Sāpes norims, ja ļausi tām ventilēties un elpot nevis centīsies norakt.
Negaidi atbildi no Debesīm uzreiz. Varbūt pēc gada vai diviem, kad būsi nogājusi garu ceļu savās emocijās, kādā rītā, no rīta pamodusies, tu sapratīsi: „Tas ir piepildīts”. Tavs bērns neatnākdams ir piedzimis citādi – tā var būt ideja, virziens dzīves pagriezienam, sajūta, kas vada vai arī pēkšņa apskaidrība un pārliecība – bet tu to jutīsi, ka tavs bērns dzīvo caur šo jauno vēsti tevī pašā

Autore: dūla Dace Kaņepone

Materiāls publicēts no žurnāla "Patiesā Dzīve"

Sieviete nezaudē ne augli, ne asins recekli, bet — bērnu. Raksts "Talsu Vēstīs"

Wed, 28 Jan 2015 15:04:00 +0000

Lai gan Nacionālā veselības dienesta dati liecina, ka no vecākiem neatkarīgu iemeslu dēļ Latvijā ik gadu pārtrūkst vidēji 3300 grūtniecību jeb katra septītā astotā, praktizējoša dūla apmācībā Jana Biezā atzīst — mūsu sabiedrībā par grūtniecības laikā agrīni zaudētiem bērniem joprojām nav pieņemts runāt.

«No fizioloģiskā viedokļa daudziem pirmais jautājums ir — vai tas ir bērns? Varbūt tikai auglis? Kurā brīdī bērns kļūst par bērnu? Šie jautājumi daudziem liedz saprast, vai notikušajam ir jāpiešķir nozīme. Bet bērna sirdsdarbību var konstatēt 23. dienā pēc grūtniecības iestāšanās! Sievietē ir dzīvība! Septiņās astoņās nedēļās viņš jau spēj veikt vairākas vienkāršas kustības. Vai tas nav cilvēks? Kurā brīdī tad varētu kalendārā atzīmēt — o, šajā brīdī auglis pārtapa par cilvēku! Tādas dienas nav,» uzsver dūla.

Sava loma sabiedrības neizpratnē esot padomju laika mantojumam. «Tolaik tā saucamo «tīrīšanu» bija diezgan daudz. Tā arī to sauca — par tīrīšanu! Tur nebija runas par bērnu! «Viņai bija spontānais aborts,» joprojām neitrāli mēdzam konstatēt, tomēr sievietei vismaz sev jāatzīst, ka runa ir par bērna zaudējumu. Nenotikušā aborta (augļa attīstība ir apstājusies, bet augļa ola no dzemdes netiek izstumta) gadījumā sieviete nereti par grūtniecības izbeigšanos uzzina ultrasonogrāfijas pārbaudē. No psiholoģiskā viedokļa ieteicams, lai sieviete pati konstatē faktu, ka bērnam vairs nav sirdsdarbības, nevis tas viņai tiek paziņots, pie viena pajautājot, kad pierakstīt uz «tīrīšanu»… Aicinu medicīnas darbiniekus, ginekologus būt iejūtīgiem! Ja jums tomēr sliktās ziņas ir jāpasaka, tad, lūdzu, atcerieties, ka tobrīd pasakāt sievietei, ka viņai nebūs bērna! Pat ja jūs uz to raugāties pragmatiski, atcerieties, ka šī sieviete gaidīja bērnu! Viņa taču negaida ne augli, ne asins recekli! Tas būtu jārespektē,» uzskata Jana.

Lai sieviete spētu veiksmīgi pārdzīvot zaudējumu, svarīgi esot neignorēt notikušo, mierinot sevi ar domu, ka laiks visu dziedēs. «Man kā dūlai nācies no grūtniecēm dzirdēt garāmejot izteiktu faktu, ka viņām iepriekš bijis spontānais aborts. Tālāk runājot, izrādās, ka zaudējums nav izsērots. Bet notikušais nekur nepazūd! Nereti tas «uzpeld» nākamo grūtniecību laikā kā bailes, uztraukums un citas izjūtas, ko nevar noformulēt vārdos. Ir svarīgi savas izjūtas izteikt skaļi, reizēm godīgi pasakot: «Man ir bail, ka arī šis bērns nomirs.»

Varbūt tas noticis pirms 30 gadiem, varbūt pat 50 gadiem. Varbūt tolaik sieviete sajuta, ka «tīrīšana» bija kas vairāk, tikai par to nebija pieņemts runāt. Laiks pats par sevi ir bezspēcīgs. Gadās, ka vēlāk apspiestās izjūtas pārvērsās nomāktībā, pesimistiskā dzīves uztverē, pat depresijā; reizēm — hroniskās slimībās, un cilvēki pat neiedomājas, ka to cēlonis meklējams bērna zaudējumā. Esmu runājusi ar sievieti, kura jau ir krietni gados, bet stāsta par savu dzemdību pieredzi tā, it kā tas būtu noticis vakar! Laiks neko nedzēš! Ja kaut kas nav izsāpēts, pārstrādāts un nolikts malā, tas traucē dzīvot arī pēc 50 gadiem. Jā, ir drosmīgi pēc tik ilga laika atgriezties pie šīs tēmas, bet, ja ir iespēja, lūdzu, dariet to! Nekad nav par vēlu sakārtot iekšējās lietas. Ja sieviete ir zaudējusi bērnu, viņas atlabšana var sākties tikai ar šī fakta pieņemšanu. Ja šis fakts netiek atzīts, par ko gan sērot? Sievietei nevajadzētu emocijas apspiest, lai kādas tās būtu. Nav iespējams justies nepareizi,» iedrošina Jana un, saprotot, ka raksts var uzplēst kādu lasītāju rētas, apliecina gatavību uzklausīt.

Savām sāpēm pievienot izteiktu vientulības izjūtu sievietei var likt apkārtējo ieteikums līdz 12. grūtniecības nedēļai nevienam par gaidāmo bērnu nestāstīt. «Kāpēc jāslēpj? «Ja nu kas atgadās!» Bet tas situāciju padara vēl smagāku. Negribot citiem vispirms stāstīt, ka bijusi stāvoklī, bet tūlīt pēc tam atklāt, ka bērniņu zaudējusi, sieviete būs spiesta savas izjūtas slēpt! Tā viņa savās sāpēs būs viena. Mājiniekiem jāsaprot, ka arī agrīna grūtniecības pārtraukšanās ir zaudējums, ko var būt pat grūtāk izsērot nekā situāciju, kurā par notikušo zina daudzi un palīdz sērot,» uzsver dūla. Grūtniecības slēpšanu tās sākumposmā neloģisku padara arī fakts, ka neviens nevar būt drošs par to, kā tā turpināsies pēc 12. nedēļas.

Jana zina teikt, ka ir valstis, kurās par šo tēmu runā brīvi un agrīni zaudētiem bērniņiem rīko bēres. «Tas ļauj vecākiem saprast, kas īsti ar viņiem ir noticis. Mūsu sabiedrībā atvadīšanās no zaudētā bērniņa joprojām ir tabu tēma, tomēr iesaku atvadīšanos veikt. Kāds varbūt ierāmēs vienīgo ultrasonogrāfijas attēlu un iedegs pie tā svecīti, izraudāsies un skaļi izteiks atvadu vārdus; cits gribēs aiziet garā pastaigā, ļaujot sev domāt par to, ka bērniņš ir bijis, atzīt, ka viņa aiziešana saistās ar skumjām, un saprast, ka viņš vienmēr var palikt vecāku sirdī. Ārzemēs ir populāri arī, piemēram, septītajā grūtniecības nedēļā zaudētam bērniņam dot vārdu, tādā veidā viņu no tāda, ko sauc par «to», padarot par kādu, kam ir vārds,» atklāj dūla.

Janas Biezās ieteikumi sērojošo vecāku līdzcilvēkiem
Ko nevajag teikt?
*«Tā acīmredzot bija lemts.» vai «Tā bija Dieva griba.» Pat ja ar šādu frāzi mierinātājs vēlas noņemt atbildību no pašas sievietes, noveļot to uz likteni vai Dievu, viņai var rasties izjūta, ka tādējādi viņa ir par kaut ko sodīta.
* «Es zinu, kā tu jūties!» Pat ja esi piedzīvojis ko līdzīgu, katrs cilvēks jūtas citādāk.

* «Labi, ka tev vismaz viens bērns jau ir!» Tas nemazina zaudējuma sāpes!
* «Tu vēl esi jauna, tev būs citi bērni.» Tu nezini, vai šai sievietei vēl varēs būt bērni!
* «Neraudi, būs labi!» Šī frāze mudina apspiest emocijas un pauž nevēlēšanos iedziļināties.
* Vīrietim: «Tev tagad jābūt stipram un jāatbalsta sieva!» Bet arī vīrietim ir emocijas, ko vajadzētu cienīt.
* Nesniegt tukšus padomus, piemēram: «Drīz mēģiniet atkal un tad jau izdosies!» vai «Nedomā par to! Nevaino sevi!» Ja sieviete vaino sevi, viņai nepalīdzēs ieteikums to nedarīt!
* Neizlikties, ka nekas nav noticis. Neaizvākt visu, kas saistās ar bērnu. Tas neļaus vecākiem izsērot zaudējumu, kas ir vienīgais ceļš uz garīgu atveseļošanos pēc zaudējuma.
Kā atbalstīt?
*Būt līdzās. Pateikt: «Man ir žēl, ka tev tas ir jāpiedzīvo.»

*Sniegt sērojošajiem iespēju raudāt jūsu klātbūtnē, lai nav jāizliekas, ka viss ir kārtībā. Noderēs pieskāriens, apķeršana, samīļošana — fizisks kontakts cilvēkiem, kuri cieš, ir ļoti svarīgs, jo viņi sērās kļūst kā mazi bērni. Ja sieviete vēlas, ļaujiet viņai runāt par zaudējumu. Klusēšana sēras iekapsulē, tāpēc vienkārši klausieties! Ir normāli, ja sieviete par vienu
un to pašu runās daudzas reizes. Tādā veidā notiek emociju pārstrāde.

Zināšanai

Latvijā darbojas sabiedriska iniciatīva «Zvaigžņu bērns», ko veido mūžībā aizsauktu bērnu vecāki un profesionāļi, kas ikdienā sniedz atbalstu šādiem vecākiem. Zvaigžņu bērni — tas ir no Vācijas aizgūts vārdu salikums, ar kādu pieņemts apzīmēt grūtniecības, dzemdību laikā un drīz pēc dzimšanas mirušus bērnus. «Bērna nāve ir viena no vistumšākajām pieredzēm, kas daudziem jāpiedzīvo. Tomēr no bērna nenodzīvotās dzīves līdzīgi kā no zvaigznes staro gaisma un nekad vairs neapdziest. Viņa dzīve ir beigusies, bet tās nozīmē vēl tikai top,» pauž sabiedriskās iniciatīvas interneta mājaslapā teiktais.Iniciatīvai ir daudz mērķu, tostarp panākt izmaiņas tiesiskajā regulējumā, lai vecākiem būtu iespēja izvēlēties cieņpilni atvadīties un apbedīt savu mirušo bērnu neatkarīgi no grūtniecības laika, kurā viņš zaudēts (šobrīd šādas tiesības ir tikai to bērnu vecākiem, kuri zaudē bērnu pēc 22. grūtniecības nedēļas un ja bērna svars sasniedzis 500 gramus). Tāpat «Zvaigžņu bērns» iestājas par to, lai slimnīcām būtu pienākums cieņpilni apbedīt visu bērnu mirstīgās atliekas neatkarīgi no tā, kad grūtniecība pārtraukusies (pašlaik zaudēto bērnu mirstīgās atliekas tiekot utilizētas kopā ar medicīniskajiem atkritumiem). Sabiedriskā iniciatīva rosina Dvēseļu dārzu — šādu bērnu piemiņas un apbedīšanas vietu — veidošanu visā Latvijā, vēlas panākt, lai mātēm, kuras piedzīvo bērna zaudējumu, tiktu nodrošināts atveseļošanās atvaļinājums, bet medicīniskais personāls izietu apmācības iejūtīgam darbam ar zaudējumu piedzīvojušajiem vecākiem. Vecāku atbalstam jau pieejama interneta vietne www.dveseludarzs.lv, kurā apkopota vecāku sāpīgā pieredze, noderīga informācija un daudzpusīgs atbalsts tiem, kuri zaudējuši bērnu. Te atrodamas arī virtuālās debesis, kurās sērojošie vecāki var iedegt gaismiņu sava zvaigžņu bērna piemiņai. Viņiem gaidītais bija un ir bērns neatkarīgi no tā, kā viņš tiek traktēts likumos un profesionālajā leksikā. Salīdzinājumam Polijā vecākiem, kuri spontānajā abortā zaudējuši bērnu, ir tiesības saņemt viņa miršanas apliecību un likumīgi apglabāt bērna mirstīgās atliekas neatkarīgi no tā, cik ilgi noritējusi grūtniecība. Vācijā mātei pēc bērna zaudējuma pienākas arī valsts apmaksāts atvaļinājums. Dažās ASV slimnīcās vecākiem bez maksas tiek piedāvāti zaudētā bērna izmēram atbilstoši zārki.

TREŠDIEN, 2015. GADA 28. JANVĀRĪ

"TALSU VĒSTIS"

Elīna Lāce