Dūlas.lv - Par visu, kas satrauc

10 soļi māmiņai draudzīgas aprūpes nodrošināšanā

Tue, 01 Feb 2022 14:58:00 +0000

Līdzās vecmātei, kura piedzīvo bērniņa nākšanu pasaulē, var būt arī dūla, kura atbalsta māmiņas piedzimšanu. Šis ir pirmais solis māmiņai draudzīgas aprūpes nodrošināšanā. Ceļojums ir sācies. Pati sev esmu devusi 40 gadus, lai piedzīvotu to, ka Latvijā māmiņai draudzīga aprūpe ir kļuvusi par normu. Pozitīvu normu.

Lūk, plāns maniem un manu domubiedru tuvākajiem 40 gadiem, kur katrs solis ir pamatots ar pētījumiem.

10 SOĻI MĀMIŅAI DRAUDZĪGAS APRŪPES NODROŠINĀŠANĀ*

1.solis: Ikvienai dzemdējošai sievietei nodrošināt:

• neierobežotas iespējas tēvam, partnerim, bērniem, ģimenes locekļiem un draugiem būt līdzās sievietei dzemdību brīdī

• neierobežotas iespējas saņemt fizisku un emocionālu atbalstu no kādas citas pieredzējušas sievietes, piemēram, dūlas vai cita veida dzemdību atbalstītāja

• iespēju saņemt vecmātes aprūpi

2.solis: Publiski padarīt pieejamu precīzu, aprakstošu un statistisku informāciju par dzemdību aprūpes praksēm un procedūrām, tai skaitā iekļaujot metrikas par iejaukšanos un dzemdību rezultātiem.

3.solis: Nodrošināt aprūpi, kas respektē kultūras atšķirības. Ar iejūtību un atsaucību respektēt atšķirīgus mātes izcelsmes un reliģijas noteiktus uzskatus, vērtības un paražas.

4.solis: Nodrošināt sievietei iespēju brīvi staigāt, kustēties un dzemdību laikā ieņemt pozu pēc viņas izvēles (izņēmums ir gadījums, kad ierobežojums ir nepieciešams, lai risinātu kādu komplikāciju). Pēc iespējas atturēties no litotomijas pozas izmantošanas dzemdībās.

5.solis: Noteikt skaidras pamatnostādnes un procedūras, lai:

• perinatālajā periodā (laika posms no 28. grūtniecības nedēļas līdz 7. diena pēc bērna piedzimšanas) nodrošinātu iespēju sadarboties un konsultēties ar citiem sievietes aprūpē iesaistītajiem, tai skaitā nodrošinot komunikācijas kārtību ar sākotnējo aprūpētāju gadījumā, ja tiek veikta dzemdētājas pārvešana no vienas dzemdību vietas uz citu

• nodrošinātu sievieti ar informāciju par pieejamo atbalstu sievietei un bērnam perinatālajā periodā, laikā pēc izrakstīšanās no dzemdību vietas, kā arī krūts ēdināšanas atbalsta saņemšanai

6.solis: Rutīnas veidā neizmantot prakses, kurām nav zinātnisku pierādījumu, piemēram (solis attiecas ne tikai uz uzskaitītajām praksēm):

• kaunuma apmatojuma skūšana

• klizmas

• intravenozo sistēmu uzlikšana

• atturēšanās no ēšanas

• agrīna augļūdens pūšļa atvēršana

• elektroniska augļa monitorēšana (augļa sirdstoņu izklausīšana)

Citas iejaukšanās vajadzētu uzturēt šādā līmenī:

• dzemdību ierosināšana — 10% vai mazāk

• epiziotomija (starpenes iegriezums) — 20% vai mazāk; mērķis — 5% vai mazāk

• kopējais ķeizargriezienu daudzums — 10% vai mazāk parastajās dzemdību iestādēs un 15% vai mazāk terciārās aprūpes stacionāros

• vaginālas dzemdības pēc ķeizargrieziena — 60% vai vairāk; mērķis — 75% vai vairāk

7.solis: Izglītot aprūpes sniedzējus par nemedicīniskām atsāpināšanas metodēm un neveicināt atsāpināšanas līdzekļu izmantošanu, ja vien tas netiek darīts komplikāciju novēršanas kontekstā.

8.solis: Iedrošināt ikvienu māmiņu un ģimenes locekļus, tajā skaitā tos, kuru mazuļi ir slimi, dzimuši priekšlaikus vai ir ar kādiem iedzimtiem defektiem, pieskarties bērnam, turēt to, zīdīt un aprūpēt saskaņā ar savām iespējām.

9.solis: Atturēties no jaundzimušo apgraizīšanas, kas nav saistīta ar reliģiskiem uzskatiem.

10.solis: Praktizēt WHO / UNICEF Desmit Soļus Mazulim Draudzīgas Slimnīcas Iniciatīvā, lai atbalstītu sekmīgu krūts ēdināšanu.

Dūla Linda Vītuma, www.kastanis.org

* Materiāls veidots, izmantojot The Coalition for Improving Maternity Services (CIMS) mājas lapā pieejamo informāciju.

Līga Vasara: Dzemdē kā Dieviete jeb stāsts par dzemdību pozām

Mon, 28 Dec 2020 14:55:00 +0000

Guļus poza dzemdībās nav rekomendējama nevienā dzemdību posmā, taču joprojām to diezgan naski piedāvā izmantot dzemdniecības iestādēs. Kāpēc šī poza vispār ieviesta un kāpēc no tās neatsakās,dzemdības-Liz-Henry raksta dūla Līga Vasara.

Izrakumos tagadējās Itālijas teritorijā gandrīz akls arheoloģijas students Viljams Nats atradis māla poda lausku, uz kuras attēlota dzemdējoša sieviete. Lauska tika atrasta netālu no kādas etrusku svētnīcas un tiek uzskatīts, ka attēls tapis pirms 2600 gadiem, kas to padara par vecāko līdzīga rakstura attēlu Eiropā. Eksperti spriež, ka, iespējams, attēlā redzama kāda etrusku auglības dieviete. Attēlā viņa redzama ar ķermeņa augšdaļu profilā, bet ķermeņa lejasdaļa redzama pretskatā, ar dzimstošu bērna galvu un pleciem. Attēlu apskatīt un vairāk informācijas varat izlasīt "Ilustrētās Vēstures" 2012. gada janvāra numurā vai šeit.

Dzemdību poza - ietupiens

"Ilustrētajā Vēsturē" minēts, ka sievietes paceltā roka, iespējams, simbolizē sāpes. Iespējams, tam varētu atrast arī vienkāršāku skaidrojumu - sieviete ir pacēlusi rokas, lai kaut kam pieķertos un tādējādi labāk atbrīvotu ķermeņa lejasdaļu. Attēlā redzamā dzemdību poza - ietupiens, ir viena no visbiežāk izmantotajām daudzās tautās. Līdzīgus attēlus var redzēt arī Ainas Mejas Gaskinas grāmatās, kur tās pārpublicētas no Engelmaņa "Labor among primitive peoples" (1883. gads). Engelmanis attēloja ietupienā dzemdējošas sievietes, kuras bija ieķērušās koku zaros, tauvās, atspiedušās pret zemē iedzītu mietu vai iekārušās kaklā vīram.

Arī latvietes radību laikā rīkojās līdzīgi:

Liepa auga pirts priekšā,

Zari līka pirtiņā;

Tur sievām pieķerties

Grūtajā stundiņā.

1181 [Dūres pagastā (Vlk)].

Grazni auga ābelīte

Pirtes taka maliņā;

Tur pieķērās līgaviņa

Grūtajāsi dieniņās.

363 [Dzirciema pag. (Tk) un citur Kurzemē].

Tātad, kopš konkrētās lauskas atrašanas, mēs puslīdz droši varam apgalvot, ka ietupienā sievietes dzemdē jau 2600 gadus. Tas ir gana ērti mammai un mazulim ir vieglāk piedzimt. Kāpēc? Jo palīdz gravitācija un apstāklis, ka šādā pozā mammas iegurņa diametrs ievērojami palielinās.

Jautājums - tad kāpēc šodien, ienākot slimnīcas dzemdību zālē, mēs redzam nevis stieni vai tauvu, kur pieķerties, bet gan ieslīpu kušeti ar kāju balstiem? (Lai gan ne visur - ir arī izņēmumi. Ir pat zinātniski raksti par to, kā mainīt slimnīcas paradumus). Ja ticam nostāstam, tad šādi dzemdējam, jo pozu guļus ar kājām gaisā ierosināja karalis Luijs XIV (ja karaļa teikto var saukt par ierosinājumu... piem. "Es ierosinu, ka Jums derētu nocirst galvu. Ko teiksiet?"). Iemesls? Lai karalis redzētu, kā dzimst viņa bērni, un viņam nevajadzētu pieliekties. Izrādījās, ka mediķiem šī tradīcija patīk. Jo ir ērti (mediķiem, ne jau dzemdētājai).

Guļus poza dzemdībās nav rekomendējama

Tomēr arī mūsdienu mediķi atzīst, ka poza guļus uz muguras nav rekomendējama nevienā dzemdību posmā (skat. "Dzemdniecība" 2009. izdošanas gads). Kāpēc tad nenotiek pārmaiņas (vai, precīzāk sakot, atgriešanās pie tā, ko mūsu senči zināja labāk)? Iespējams, tāpēc, ka mūsdienu dzemdību zālē neredzēju neko, kas mediķim padarītu ērtas dzemdības tupus pozā. Jo stundām tupēt uz ceļiem sievietēm starp kājām uz cietas grīdas... nu, nav ērti.

Tīri cilvēcīgi saprotams, ka vecmātes un ārsti nesteidzas ierosināt: "Vai nevēlaties dzemdēt ietupienā?", jo viņu darba vieta nav aprīkota šādai dzemdību pozai. Tā vietā seko ierosinājums: "Kāpjam uz galda?" Aptaujājot šogad dzemdējušas sievietes, 37 no 39 sievietēm atbildēja, ka dzemdējušas uz dzemdību galda vai gultā uz muguras (pārējās 2 dzemdēja ūdenī). No šīm trīsdesmit septiņām tikai četrām bija piedāvāta un/vai izmēģināta cita poza.

Nākas secināt, ka vienīgā cerība ir pieprasījums - t.i. ja pietiekami daudz klientu (dzemdētāju) vēlēsies dzemdības šādā pozā, pakalpojumu sniedzēji būs spiesti šādu iespēju piedāvāt. Nepieciešamais ieguldījums jau nav tik liels - galvenais būtu matracītis, ko nolikt zem ceļiem ārstei vai vecmātei. Tauvas vai stieņi nav nepieciešami, ja ir kāds cilvēks, kas var atbalstīt dzemdētāju.

Bet, atgriežoties pie etrusku lauskas un sievietes/dievietes ar pacelto roku - ej nu zini, kāpēc viņa to ir pacēlusi. Sievietes ir neizdibināmas. Tomēr gribu novēlēt katrai grūtniecei - dzemdē kā sena etrusku dieviete.

P.S. Pieļauju, ka ir sievietes, kam labāk patīk dzemdēt četrrāpus, guļus uz sāna vai pat guļus uz muguras. Mans aicinājums ir izmēģināt.

Līga Vasara, dūla

Līga Giniborga: Pirmā stunda pēc dzemdībām dūlas skatījumā

Sat, 14 Nov 2020 14:48:00 +0000

Manuprāt, tēma „ Pirmā stunda pēc dzemdībām" ir tēma, ko dūla noteikti stāsta mammai, bērniņa vecākiem pirms dzemdībām. Tas ir stāsts par dzīvības smalkām niansēm, par holistisku veselību nākotnē. Par to, kas notiek, kad ir uzkāpts tai radību kalnā. Un kādu iespaidu tas atstāj nākotnē.

Dūla aicina sievieti pārdomāt, ko viņa gribētu realizēt savā dzemdību plānā. Uzrakstīt un pēc tam izrunāt to ar savu vecmāti un dūlu.

Pēc dzemdībām:

*Dūla 1h pēc dzemdībām palīdz būt sievietei kopā ar bērnu, vēro, kā mazulis pats atrod mammas krūti un sagrib to zīst. Ja nepieciešams, palīdz.

* Dzimstot placentai, bērns ir pie mātes uz rokām vai uz vēdera;

* Apskatot dzemdību ceļus un sašujot plīsumus arī bērns ir pie mātes, iespēju robežās (iespējams, šūšanas darbi var arī pagaidīt);

Dūla sievietei dzemdībās ir kā mamma, kas pieņem, mīl sievieti kā pašas meitu - tādu kāda viņa ir un dalās savā enerģijā tik, cik tas sievietei ir nepieciešams.

Dūla rada drošu, patīkamu, siltu, pustumšu vidi, nodrošina dzemdētājas pamatvajadzības pēc miera, norobežošanās.

Dūla vienmēr sev atgādina:

* Es esmu Tev blakus nemanāma un klusa un tieši tik, cik Tev nepieciešams;

* Es Tevi ļoti mīlu, tāpēc ļauju Tev piedzīvot to pašai, jo tas Tev mūžam cels pašapziņu un ticību saviem spēkiem;

* Es ticu, ka Tu to vari pati, jo tikai Tu vislabāk pazīsti savu bērnu un būsi viņa mamma mūžam;

* Es esmu nemanāma kā eņģeļa glāstošā roka un ļauju Tev sajust mātišķības smalkās nianses.

* Es esmu lepna, redzot kā Tu ļaujies dabas ieprogrammētajam plūdumam, jo dabas māte par tevi rūpējas tikpat labi kā īstā mamma.

* Manas rokas ir kā mēms atgādinājums Tev, ka viss ir labi un droši. Kā papildus resurss dzemdību aprūpētājiem, kas tevi stiprinās, noglāstīs, ja tev tas būs nepieciešams.

* Es māku gaidīt un būt pacietīga, jo tev ir pilnīgi cits temps un pasaules sajūta.

* Es ar acīm piefiksēju šos notikumus, lai pēc tam tev to izstāstītu, cik labi tev tas izdevās.

Tas ir laimes pilns mirklis vecākiem un bērnam. Ja tēvs ir blakus, tad tas ir laiks bučiņām un mīļiem vārdiem un tie būs neizdzēšami no sievietes atmiņas.

Dūla bērnu var saģērbt pēc tam, kad ir pagājusi vismaz 1 - 2 h un bijis mātes un bērna āda- āda kontakts. Tomēr tikpat labi māte to var izdarīt pati. Mātei šai ziņā ir priekšroka, tad tēvam. Dūla ir palīgs. Dūlas uzdevums būtu parūpēties, lai drēbītes būtu siltas.

Dūla māti var apmazgāt, apkopt, lai pirmās stundas pēc dzemdībām māte justos komfortabli un visu savu uzmanību veltītu tikai bērnam.

Autore: dūla Līga Giniborga, paradizesdarzs.blogspot.com

Linda Rozenbaha: Dzemdību izstumšanas periods - sievietes ugunīgās enerģijas atraisīšanās

Wed, 28 Dec 2016 14:47:00 +0000

Vai mūsu vecvecvec....māmiņas zināja, kad ir pilns atvērums un nu var bērniņu stumt? Vai mēs to zinātu, ja būtu vienas uz vientuļas salas? Sievietes visos laikos ir dzemdējušas un sapratušas arī bez norādēm, kad bērniņam palīdzēt dzimt - kad viņu pastumt.

Kā? Drošākā pazīme, ka bērniņš jāstumj - sievietes pašas nepārvaramā vēlme stumt, varbūt sajūta, ka gribas kakāt, stipra spiediena sajūta uz taisno zarnu. Franču ginekologs Mišels Odents (Michel Odent) to sauc par „fetus ejection reflex" jeb augļa izgrūšanas refleksu. Ja sieviete stumj mazuli, kad ir šī sajūta, viņa bērniņam palīdz īstajā laikā un visi to veiksmīgi piedzīvo - samazinās dzemdību ceļu plīsumu risks mātei, pārslodzes un skābekļa trūkuma riski.

Kā varam veicināt apstākļus, lai mēs vēlētos izstumt bērniņu īstajā brīdī?

Radām apstākļus, kas ir labvēlīgi, lai izdalītos dabiskais oksitocīns. Tas ir hormons, kas ir būtisks tā sauktajiem izgrūšanas refleksiem. To mēdz saukt arī par mīlestības hormonu. Oksitocīns būtisks mīlējoties un zīdot bērnu, tāpat - dzemdējot. Nosauktajās norisēs notiek izgrūšanas reflekss: piena izgrūšanas reflekss, spermas izgrūšanas reflekss, augļa izgrūšanas reflekss. Lai palīdzētu šos refleksus piedzīvot, dzemdībās jārada vide, kas mums sniedz drošības un zināmas intimitātes sajūtu. Jau grūtniecības laikā varam darīt visu, lai parūpētos par apkārtni un atbalsta personām, kas dzemdībās mūs iedrošinātu. Un, pirmkārt, šai sajūtai jāizaug mūsos pašās, neatkarīgi no citiem cilvēkiem. Gatavojamies dzemdībām.

Dr. Mišels Odents: „Svarīgākā lieta ir netraucēt dzemdējošu sievieti." Iespēju robežās parūpējamies, lai dzemdībās apkārt ir cilvēki, kas nenorāda, nav skaļi, ļaujot mums radīt savu dzemdību „ligzdu", iespēju radīt intimitāti. Tomēr rēķināmies, kādi mums būs pieejamie apstākļi, izzinām tos un mācāmies tos pieņemt. Piemēram, zinām, ka slimnīcā apliks augļa sirdstoņu mērīšanas jostu, ka būs vaginālās apskates un spilgtākas gaismas... Jau grūtniecības laikā trenējamies relaksēties un ieiet sevī tā, ka blakusapstākļi mūs nespēj ļoti ietekmēt - varbūt speciāli atveram logu uz skaļu ielu vai trenējamies atslābināties, tad, kad blakus trokšņo vecākais bērns.

Atpūtas fāzes pieņemšana. Starp atvēršanās jeb dzemdību pirmo periodu un izstumšanas periodu var būt vēl viens dzemdību posms - atpūtas fāze (kad ir jau pilns atvērums). Tas var ilgt 10-20 minūtes, bet ir gadījumi, kad tas sasniedz pat 2 stundas. Šajā laikā kontrakcijas var pierimt. Konstance Bejona (Constance Beyon) veikusi nelielu pētījumu par stumšanu tad, kad ir ne tikai pilns atvērums, bet arī mamma vēlas bērniņu stumt salīdzinājumā ar stumšanu, kad nav spiešanās sajūtas, bet ir pilns dzemdes atvērums. Dzemdību garums nemainījās! Tiesa, spiežot, kad vēl nav radusies stumšanas vajadzības sajūta, biežāk tika novērots mātes muskulatūras sasprindzinājums un dzemdību ceļu plīsumi.

Harmonisks atvēršanās periods ir laba augsne veiksmīgam izstumšanas periodam.

Dzemdībās piedalās arī hormoni relaksīns un adrenalīns. Relaksīns palīdz atslābināties, bet adrenalīns mobilizē aktīvai rīcībai. Ļaujam atvēršanās pozā strādāt relaksīnam - atslābināmies, cenšamies nemodināt adrenalīna izdalīšanos. Adrenalīns parādās pārliekās bailēs, agresijā u.tml.

Ja atvēršanās fāzē sievietē vairāk raisās maigā un sievišķīgā ļaušanās enerģija, tad izstumšanas laikā vajag ugunīgu, darbības enerģiju - mazliet adrenalīna.

Gatavojamies jau grūtniecības laikā sagaidīt savas dzemdības ar prieku, sajust kontrakciju ar atslābināšanos, pieņemšanu. Savukārt izstumšanā ir vajadzīga zināma deva ugunīgas enerģijas, ko sniedz adrenalīns. Pat ja tomēr adrenalīna izdalīšanās ir izsīkusi (tas izpaudīsies, piemēram, kā nepietiekama vēlme stumt), tā izdalīšanos var veicināt, piemēram, nomainot vidi vai padarot to no siltākas uz vēsāku (piemēram, atverot logu). Vai otrādi - piemēram, ja dzemdības notiek siltā vannā, pietecina vēsāku ūdeni. Dažkārt pietiek tikai ar apstiprinājumu un skaidrojumu, ka viss patiešām notiek labākajā veidā, lai mēs atkal spētu sev uzticēties.

Ja atvēršanās fāzē sievietē vairāk raisās maigā un sievišķīgā ļaušanās enerģija, tad izstumšanas laikā vajag ugunīgu, darbības enerģiju - mazliet adrenalīna. Ļauj sev būt enerģiskai, varbūt rūkt un elsot, kā vien ķermenis saka priekšā un instinkti palīdz. Ja gribas kliegt, palīdzošas būs skaņas zemākos tembros, kuras palīdz ievibrēt iegurni un spiediena sajūtai koncentrēties uz leju. Bļaujot spalgi, skaņa un enerģija iet uz augšu, turklāt saspringst pleci, kas neļauj atbrīvot arī pārējo ķermeni.

Pozas izvēle. Pilnīgi guļus uz muguras tiek nospiesta apakšējā dobjā vēna, un gan mammai, gan bērnam piekļūst mazāk skābekļa. Pārrunā ar dzemdību aprūpētāju, kādas ir iespējamās pozu variācijas. Arī tad, ja dzemdē uz dzemdību galda, varbūt var kaut ko pamainīt? - četrrāpus (piemēram, vieglāk izprast spiešanu)? Uz sāna ar paceltu kāju (iesaka īpaši, ja paaugstināts asinsspiediens)? Tupus? (ļoti labi paveras iegurņa apakšējā daļa) u.tml. Starp citu, tuvojoties izstumšanas periodam, vari ieiet tualetē - poza un atvieglošanās gan pa lielam, gan pa mazam palīdzēs tālākajam izstumšanas periodam.

Izstumšanas brīdim var būt raksturīgas spēcīgas emocijas, tādas kā „es vairs nevaru", „es eju prom". Tā ir laba zīme - bērniņš patiešām drīz būs klāt!

Mācāmies pieņemt savas emocijas. Izstumšanas brīdim var būt raksturīgas spēcīgas emocijas, tādas kā „es vairs nevaru", „es eju prom". Tā ir laba zīme - bērniņš patiešām drīz būs klāt! Jo vairāk ļausim notikt piedzimšanai un laidīsim bērniņu ārā kā no zobupastas tūbiņas - strādājot ar vēdera muskuļiem, bet dibenu un starpeni atbrīvojot -, jo ātrāk bērniņš būs pie mums. Šos muskuļus varam mācīties sajust un trenēt jau grūtniecības laikā grūtnieču vingrošanas un jogas nodarbībās.

Elpošana izstumšanas laikā. Pārrunājiet ar saviem dzemdību aprūpētējiem un izmēģiniet, ar ko tā atšķiras no elpošanas atvēršanās periodā. Pat ja visas citas sajūtas būs izmainījušās, spēja elpot un sajust savu elpu mums paliek arī izstumjot bērniņu. Tā var būt labs atbalsts un palīgs darbā, bet pats būtiskākais - apgādā bērniņu ar skābekli, kas izstumšanas laikā viņam jo īpaši vajadzīgs.

Pārdomājam un pārrunājam ar atbalsta personu bailes par izstumšanu - jo konkrētāk, jo labāk. Atbildes un mieru sniedz skaidrojums, izpratne, pieņemšana, zināšana, kā var palīdzēt.

Izmantotā literatūra:

* „The Second Stage Handbook". - Midwifery Today Holistic Clinical Series. -2003.

* Linda Rozenbaha „Gaidības un radības ar prieku". - Vivat Scriptum. - 2008.

* Sheila Kitzinger „The New Experience of Childbirh". - Orion. - 2004.

* Sievietes poza dzemdību laikā: ietekme uz māti un jaundzimušo (pētījums) www.ncbi.nlm.nih.gov

Autors: dūla Linda Rozenbaha

Raksts publicēts portālā www.mammam.lv

Līga Giniborga: Tikai daži pilieni ēteriskās eļļas jeb deguns zina labāk

Wed, 28 Dec 2016 14:44:00 +0000

Pati ēteriskās eļļas atklāju nejauši. Sāku ar nekvalitatīvām un lētām eļļām, kas bija nopērkamas lielveikalos, jo uzrunāja apraksti. Vēlāk gan sapratu, cik liela nozīme ir kvalitātei. Paldies Dievam, aromterapija alerģijās neiedzīvojos! Visvairāk izmēģināju vannas un pamanīju, ka tās man palīdz dziedināt sevi, tā ir laba profilakse dažādām kaitēm un patīkamas emocijas. Pēc bērna dzimšanas aizgāju arī pie aromterapeites, kas pagatavoja man īpašu sejas krēmu un man likās, ka tas man ir kā zāles dvēselei. Ja bērnu kopšanas laikā gadījās, ka dienas krēmu aizmirsu uzklāt, tad šo krēmu nekad neaizmirsu. Tik īpašs tas bija.

Arī bērniem kādreiz iepilināju kādu eļļas pilīti vannā, īpaši, ja likās, ka daudz netrūks, lai saslimtu. Tomēr tā pavisam droši viņiem iepatikās tikai bērnudārza vecumā, jo līdz tam bija par stipru. Tagad jau paši paprasa un izvēlās, kādu smaržiņu gribētu. Un ir reizes, kad pasmaržo, pasmaržo un neizvēlās nevienu. Arī tā var būt. „Deguns zina labāk".

Bērniem un sev daudz izmantoju gatavās Weledas eļļas kāju, pēdu un ķermeņa masāžai. Tās vienmēr ir bijušas kā glābiņš, kad kārtējo reizi naktī esi pamodināta, bērns ir nemierīgs un nevar aizmigt. Kāju pēdu masāža aizmidzina gandrīz visus.

Jāatzīst, ka gaidot savus bērnus par aromterapiju zināju maz, tomēr redzot, sajūtot labus rezultātus pēcdzemdībās un vispār ikdienas dzīvē, man pamazām rodas pārliecība, ka šai tehnikai ir milzums iespējas ne tikai vecmātībā un dūlošanā, bet arī sievietes un mammas ikdienā. Tāpēc tas noteikti nebūs pēdējais raksts.

Iespējas, kā izmantot ēteriskās eļļas:

· ēteriskās eļļas masāžas, kur ēteriskās eļļās dažus pilienus pievieno bāzes eļļai. To iemasē ādā un tā iedarbojas pietiekami intensīvi, jo āda ir liels elpošanas un sajūtu orgāns.

· eļļas lampiņas. Tās noder jau dzemdību darbības sākumā, kad kārojas kaut ko savu, kas saskan ar sievietes dvēseli. Vispirms smaržu lampiņas bļodiņā, kas atrodas virs svecītes, jāielej karsts ūdens, un tikai tad tajā jāiepilina 2 - 3 pilienus eļļas. Vairāk par 2 h smaržu lampiņas nav jēgas dedzināt, jo pēc tam ēteriskās eļļas nejūt. Ja to vēlas izmantot dzemdību iestādē, tad tas ir jāsaskaņo.

· eļļas vannai. Vannā ūdenim jābūt siltam 35-37°C. Lai eļļas labāk šķīstu ūdenī, 3 -4 eļļas pilienus iemaisa pienā, eļļā, sālī, medus karotē vai saldā krējumā un tad izšķīdina ūdenī.

· eļļa atspirdzinošam vēsam ūdenim, ko izmanto kompresēm, sūkļa vai drāniņas saslapināšanai mātes sejai vai ķermenim. Piemēram, kad bērniņš jau piedzimis, komprese uz vēdera var palīdzēt labāk atdalīties placentai.

· maza smidzināšanas pudele, kur iepilina 2 pilienus ēteriskās eļļas uz 120 ml ūdens, sakrata un līdz dzemdībām var glabāt ledusskapī. Izmanto Izsmidzināšanai telpās, mitrinot savi ķermeni - pieri, deniņus, arī kājas.

· Neliela bļoda ar karstu ūdeni, kurā iepilināti pāris pilieni ēteriskās eļļas un kas ir novietota attiecīgajā telpā. Dažas sievietes nevēlas, lai dzemdību laikā viņām kāds pieskaras, tad šis ir viens no tiem veidiem, kā palīdzēt.

· mīksti lina vai kokvilnas maisiņi, kuros iepilda pusi zāļu tējas pusi otru pusi rīsus vai auzu pārslas. Šuj 3 kārtās, arī glabā ledusskapī. Maisiņus liek virs acīm, uz čakrām. Augus, kurus var izvēlēties ir: žāvētas apelsīnu vai greipfrūtu mizas, rožu ziedlapiņas, žāvētu kumelīšu vai aveņu lapas.

Veidu ir pietiekoši daudz un tai procedūrai var pieiet ļoti radoši, tomēr speciālisti iesaka izvēlēties tikai vienu no veidiem. Tas palīdzēs palielināt aromterapijas labumu gan māmiņai, gan bērniņam.

Kā apgalvo vecmāte Rudīte Brūvere, eļļas satur vairākus simtus dažādu vielu, un to iedarbība ir ļoti smalka - nevajag daudz, lai būtu labs efekts. Drīzāk otrādi - jo smalkāks izmantošanas veids un mazāks daudzums, jo dziļāk tā sasniedz smadzeņu centrus un arī - dvēseli.

Arī maksimālais eļļu skaits, ko dzemdībās var izmantot ir trīs, tomēr vecmāte Rudīte Brūvere iesaka jau grūtniecības laikā atrast to vienu augu radniecīgo dvēseli - to kas mīļa un tuva, jo tā noteikti būs tā, kas sievietei vajadzīga.

Pērkot ēterisko eļļu, pievērst uzmanību hromotogrāfiskajam spektram, kas liecina par profesionalitāti un ir viens no kritērijiem, lai uzticētos veikalam. Profesionāliem produktiem ir jābūt uzrādītam, no kurienes eļļa ir, kāds gads, kāds sastāvs, latīniskais nosaukums, auga paveids u.tml.

Kā var zināt, kuru eļļu izvēlēties? - Galvenais kritērijs ir pasmaržot un saprast gribas, patīk, uzrunā vai nē.

Dūla Līga Giniborga, http://paradizesdarzs.blogspot.com

Izmantotie avoti:

1. Brūvere Rudīte, Aromterapija dzemdībās: [saruna ar vecmāti par augu ēterisko eļļu izmantošanu dzemdību sāpju mazināšanai]/ Rudīte Brūvere; pierakst. Zita Ramma // Mans Mazais.- Nr.3 (2005, marts), 28.-[29.]lpp.

2. Dūlu kursi 2011. Aromterapeite - Ludmila Molokova

Linda Vītuma: Cik burtu ir vārdā "dabisks"?

Wed, 28 Dec 2016 14:42:00 +0000

VIŅA atnāca un teica, ka vēlas dzemdēt dabiski. VIŅA teica, ka vēlas dabiskas dzemdības. Lai ko arī VIŅA ar to saprastu, tieši vārds "dabisks" bija tas, kas nāca pār VIŅAS lūpām. Vai tiešām to ir tik grūti saprast? Vai tiešām ir tik grūti turēties pretim kārdinājumam un neizmantot viņas nezināšanu, lai ar viltu iejauktos dabiskā dzemdību gaitā?

Laikam jau ir grūti, ja mēs darām šādas lietas:

Apskate - ak, šī savādā apskate, pēc kuras kā zibens no skaidrām debesīm sākas kontrakcijas. Pirms tam ir bijuši tikai priekšvēstneši, un te pēkšņi - spēcīgas, regulāras un bieži vien jau grūti izturamas kontrakcijas. No kurienes? No skaidrām debesīm? Vai no cimda, kurš pavisam nedaudz (pavisam, pavisam nedaudz) ir bijis apsmērēts ar kādu dzemdību darbību izraisošu vielu? Vai no pirksta, kurš pavisam nedaudz (tikai un vienīgi mazliet) ir papletis dzemdes kaklu?

Ūdeņi - "Dzemdēsim?", jautāja ārsts? "Protams", teica viņa. "Atvērsim ūdeņus, lai mums raitāk iet uz priekšu", teica ārsts. "Ja Jūs domājat, ka to vajag...", atbildēja viņa. Nezinot, ka atverot ūdeņus, "raitāk" ir tikai par 15 minūtēm. Bet bērnam tiek atņemta viņa dabiskā atsāpināšana, jo viņa smadzenes vēl nespēj izdalīt vielas, kas mazina sāpes. Šīs vielas atrodas augļūdeņos. Vai tiešām 15 minūtes ir tā vērtas, lai bērns visu dzemdību laiku paliktu bez mazākā mierinājuma, bez dabas dāvātās atsāpināšanas?

Epidurālā anestēzija - un nu jau sāpes ir kļuvušas neciešamas. Lai ar cik dabiskām domām viņa būtu atnākusi, viņa pati ir tā, kura palūdz anestēziju. Un, visticamāk, saņem to.

Kristellera paņēmiens - ir pienācis brīdis laist mazulīti pasaulē. Tikai māmiņai nav tādas sajūtu intensitātes, lai no sirds pastrādātu. Un atkal palīgā nāk dakterīts ar vienu sparīgu uzspiedienu uz māmiņas punča. Mazulis kā korķis ir ārā...

Bērns - kur ir mans mazulis? Kur viņš ir? Parādiet man viņu! Nolieciet viņu man uz punča! Ļaujiet mums saskarties, ļaujiet mums skatīties vienam uz otru! Nevar? Bērns ir samocīts? Viņam vajag īpašu aprūpi? Vismaz uz brīdi? Žēl... Cik žēl...

Jā - daļu no tā visa viņa nepamanīs, daļu neuztvers kā iejaukšanos dabiskā dzemdību gaitā. Un beigās jutīsies pateicīga tam, kurš viņai ir veltījis savu laiku. Pat, ja šis laiks ir veltīts, lai ignorētu un pārkāptu viņas vēlmes un nodomus.

Vai tiešām vārds "dabisks" ir tik sarežģīts? Tie ir 7 burti. Tikai 7... Bet kāpēc ir tik grūti to sadzirdēt un ļaut tam notikt?

Jupiter, Tu esi dusmīgs. Tas nozīmē, ka Tev nav taisnība. Vai tiešām arī šoreiz? Vai tiešām...?

Autors: dūla Linda Vītuma, www.kastanis.org

Katrīna Puriņa: Ķermeņa un prāta sagatavošana dzemdībām

Wed, 28 Dec 2016 13:35:00 +0000

Ķermeņa un prāta sagatavošana dzemdībām. Vai pat vairāk par prātu. Un par to, ka viss ir galvā. Un arī dzemdības ir turpat. Sākas jau nu noteikti tur. Un to parāda ne tikai mana pieredze no manām dzemdībām, bet arī daudzās dzemdības, kurās esmu bijusi kopā ar sievietēm.

Savās pirmajās dzemdībās biju sagatavojusies, - informatīvi, ja tā var teikt. Zināju visas enciklopēdijas, rakstus par dzemdēšanu u.t.t., bet kaut kā biju palaidusi garām šo - par prāta sakārtošanu. Par mieru. Par to, ka savām bailēm un neziņai var likt daudz ko pretī - sevi un savu garīgo spēku. Tad nu otrajā grūtniecībā es sapratu, ka šoreiz es gribu, lai viss ir citādi. Lai to es izdaru pati. Lai sadzirdu bērniņu un sajūtu savu ķermeni. Jā, tieši tā, kā to apraksta gudrās grāmatās - kad Tu sajūti sevi, savu ķermeni un mazuli.

Un man izdevās. Es sajutu. Es sajutu, kā viņa guļ un iekārtojas manā vēderā. Es sajutu un vizuāli spēju iztēloties savu dzemdi kā visbrīnišķīgāko vietu manai mazulītei. Es vizuāli iztēlojos savus dzemdību ceļus, es domās vēros vaļā kā puķe, un tas palīdzēja lēnā garā sagatavoties Īpašajam mirklim - bērniņa ienākšanai šajā Pasaulē. Un tad, kad viņa nāca, es iztēlojos viņas ceļu un palīdzēju viņai. Palīdzēju ar savu mieru un sajūtu, ka viņu mīlu visvairāk par visu šajā Pasaulē. Es devu viņai visu Laiku, es devu viņai visu sevi un Dievam pateicos,ka man ir dota šī brīnumainā iespēja radīt jaunu Dzīvību.

Mums ir dotas 40 nedēļas, lai sakārtotu sevi un tas nemaz nav tik daudz. Bet es sapratu ka tieši tik, lai mēs ar visu tiktu galā. Nu labi, ar visu nē, bet ar sevi gan.

Kas ir tās lietas, kas varētu Tev palīdzēt sagatavoties dzemdībām?

Dienasgrāmatas rakstīšana. Sarunas ar mazuli. Vizualizēt savas dzemdības un to ko Tu redzi, pierakstīt, jeb „Mans dzemdību plāns" .

Pat ja tas ir plāna ķeizargrieziens - Tu vari aprakstīt vidi, cilvēkus kuri Tev ir apkārt, lietas ko Tu izdari pirms un kas ir pirmie vārdi ko Tu saki savam mazulītim, kādas ir sajūtas Tevī un Tavā mīļotajā cilvēkā.

Pat ja Tev šķiet, ka šis punkts uz Tevi neattiecas, padomā par savām dzemdībām, domām ir spēks - tici tām! Dzemdības nenotiek nejauši, Tu nevari tās atstāt „kaut kāda" nezināma spēka ziņā, vai vēl vairāk tikai vecmāšu vai ārstu ziņā - Tu un Tavs bērniņš esat šīs dzimšanas dienas autori - neviens nepiedzemdēs Tavā vietā, bērniņš nenāk šajā pasaulē, lai viņa mammas vietā kāds viņu izdzemdinātu. Padomā, kādas Tu redzi savas dzemdības - ir diena vai nakts, kāds laiks ir paskatoties ārā pa logu, varbūt ir laiks vannai vai pastaigai gar jūru, varbūt vēlies nobaudīt kādu iecienītu ēdienu (man, piemēram, tās bija krēmšnites :) ), kāda mūzika varētu skanēt un Tev palīdzēt, kādi cilvēki Tevi ir blakus... padomā, kādi darbiņi jāpaveic vai kādas attiecības ir jānokārto, lai Tu savās dzemdībās un laikā pēc tām justos patiesi mierīga un līdzsvarota, lai Tevi nesatrauktu kādi nenokārtoti pienākumi. Neaizmirsti savā dzemdību plānā pieminēt cilvēkus, kuru klātbūtne Tev ir svarīga pirms dzemdībām, dzemdībās un pēc tām. Neaizmirsti, ka dzemdības beidzas ar placentas piedzimšanu, un tad sākas posms kad Tu barosi bērniņu ar savu pieniņu - arī to vari pieminēt savā plānā.

Būtiski ir izrunāt ar savu vecmāti (ārstu, dūlu, vai kādu citu uzticības personu) arī „B variantu". Zinu, zinu, zinu, ka negribas. Bet, lai zinātu kā rīkoties un kas var notikt ja nu pēkšņi bērniņš ir izvēlējies kādu citu ceļu kā nākt sajā pasaulē, Tu būsi jau izrunājusi iespējamos variantus kur doties, kā rīkoties un galvenais - kā justies tajā brīdī un kā sevī atrast mieru. Arī ja Tevī ir bailes no dzemdībām, bažas par bērniņa vai savu veselību, ir ļoti svarīgi par to runāt, nevis izkalkulēt jau visus iespējamos variantus un sevī tos vislaik pārcilāt - nē, izrunā tos uz āru, ar savu vecmāti, un izdomājiet ko jūs liekat šīm bailēm, neskaidrībai pretī. Kādas sajūtas, rīcību vai citas iespējas...

Gribu minēt, ka ne vienmēr dzemdības notiek vārds vārdā kā plānā, visticamāk ka piepildas tikai puse, vai mazāka daļa un viss notiek daudz skaistāk vai citādāk, bet dzemdību plāna rakstīšana var ievest Tevi domās un sajūtās, par kurām Tu nebūtu aizdomājusies ikdienas steigā un atlikšanā. Es Tevi patiesi uz to iedrošinu.

Attiecības ar sevi un līdzcilvēkiem.

Jau iepriekšējā punktā es minēju, lai Tu padomā par cilvēkiem, kuri Tev varētu būt apkārt dzemdībās. Vai arī par apstākļiem, kuri Tev zemapziņā varētu traucēt pilnībā atbrīvot savu apziņu. Tad nu lūk, šis varbūt ir lauciņš psiholoģijai, bet nudien šīs ir svarīgs punkts, ka gatavojoties dzemdībām ir jāsakārto savs ES, kurš ļoti skar Tavas attiecības pašai ar sevi un līdzcilvēkiem. Vissvarīgāk būtu atbildēt uz jautājumiem - vai Tu sevi mīli? Vai Tu mīli savu augumu? Vai Tu dzīvo ar pārmetuma sajūtu pret sevi vai kādu tuvāko? Vai Tevī neslēpjas kāds sens rūgtums pret saviem vecākiem, īpaši pret savu mammu? Vai Tu piedod savam mīļotajam cilvēkam? Vai piedod sev savas pagātnes kļūdas (te jāmin vissvarīgāk ir piedot sev tad, ja pagātnē Tev ir veikti aborti, jo tas var traucēt Tev ļauties dzemdībām)? Varbūt Tu esi bijusi dusmīga uz savu bērniņu par to, ka Tu esi viņu tik ilgi gaidījusi? Piedod viņam. Piedod... Un lūdz piedošanu, ja ar saviem pārdzīvojumiem esi darījusi pāri arī viņam. Lūdz. Tā visa ir piedošanas mācība. Piedod sev, savam mazulim, saviem tuvākajiem. Un Tev būs daudz vieglākas dzemdības.

Bet pāri visam - pieņem sevi. Pieņem visas pozitīvās un negatīvās sajūtas - sveicini tās un nes sevī gaismu. Tad ja tā Tevī būs - pozitīvās sajūtas spīdēs vēl spožāk, taču negatīvās - Tu ar savu gaismu izdziedēsi.

Bērniņi zin, kad viņu mamma ir Gatava viņa piedzimšanai. Jo ja Tu nebūtu Gatava, viņs nemaz nebūtu Tevi izvēlējies...

Pat ja Tev liekas, ka Tu neesi Gatava... Zini, ka daba ir gudrāka par Tevi pašu.

Padomā par to kas Tevi atslābina, nomierina visvissatraucošākajos dzīves brīžos? Kā arī padomā kas Tevi kaitina vai traucē koncentrēties, kad Tev jāveic īpaši sarežģīti darbi? Visticamāk, ka šīs atziņas Tev noderēs dzemdību kontrakciju mirkļos.

Atpūta. Miegs. Un Prieks.

Nē, šis nav tikai par ķermeni, šis ir pat vairāk par prātu. Tas ir jālutina un jāatpūtina. Jālutina ar VISU to, kas Tev patīk un liek justies laimīgai - koncerti, filmas, mūzika, grāmatas (njā, tām Tev laika patiešām nebūs pēc bērniņa dzimšanas), izstādes, kulinārijas māksla, tikšanās ar draudzenēm, staigāšana pa veikaliem, makšķērēšana, pastaigas gar jūru vai mežu, gleznošana, adīšana, krustdūrienā izšūšana, nu pilnīgi viss iespejamais kas Tevi iepriecina, un protams, kvalitatīvi pavadīts laikas ar mīļoto cilvēku - sarunas, skūpsti, glāsti, mīlēšanās - tas liek mūsu ķermenim gavilēt un prātam nesaspringt. Un tam visam pa vidu viena kārtīga šķipsniņa miega.

Dūla Katrīna Puriņa

Publicēts Katrīnas mājaslapā http://perlumamma.blogspot.com

Apkopojam labo pieredzi par cieņu un sievietei draudzīgu aprūpi dzemdībās

Wed, 28 Dec 2011 14:56:00 +0000

Mēs, dūlas, sākam apkopot mūsu pozitīvo pieredzi dzemdību vietās, konkrēti minot darbus, par ko vēlamies pateikt īpašu paldies aprūpes personālam dzemdībās un kas, mūsuprāt, liecina par cieņu un māmiņai un bērnam draudzīgu attieksmi radībās. Šī, protams, ir tikai daļa no mūsu atsauksmēm.

P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas dzemdību nodaļā

* Vecmāte Kristīne Zvirgzda-Zvirgzdiņa māmiņai jautāja, kādas ir viņas vēlmes dzemdībās. Tāpat viņa modificēja dzemdību gultu – noņēma kāpšļus un uzstādīja stangu apgriezta U burta veidā, kurā sieviete, stāvot uz galda varēja ieķerties, pietupties un dzemdēt tupus pozā. Kopā ar ārsti Elīnu Bērziņu atbalstīja sievietes vēlmi dzemdēt pustumsā, piedāvājot pievērt žalūzijas, izslēdzot spožās gaismas.

Augļūdeņu pārduršanu nevis piedāvāja veikt, bet izstāstīja, ka šāda iespēja ir. Ļāva sievietei sākotnēji izvēlēties, vai to veicam vai nogaidām.

* Vecmātei Kristīne Zvirgzda-Zvirgzdiņa pielāgojas dzemdētājai – viņa noliecas, pietupjas pie dzemdētājas, ja viņa izvēlējusies četrāpus pozu uz pufa.

* Vecmāte Kristīnei Zvirgzda-Zvirgzdiņa un ārste Zane Lūse respektēja sievietes vēlmi dzemdēt pašai arī ar vājredzību (-7). Izstumšanas periods bija grūts, sāpīgs un garš. Sievietei bija viena niere un tā sāpēja vairāk kā kontrakcija, piezagās arī bailes, jo dzemdībās viss tomēr ir savādāk nekā iedomāts un meditēts. Mātei bija vajadzīgs laiks, lai saņemtos nedaudz paspiest. Mazuļa sirdstoņi bija labi. Laika ziņā viss bija daudz ilgāk nekā dzemdniecības grāmatās un shēmās, tāpēc patiešām liels paldies vecmātei un ārstei par pacietību un gaidīšanu neiejaucoties, kas māmiņai bija ļoti svarīgi.

..varēja dzemdēt pustumsā, izslēdzot spožās gaismas.

* Sieviete dzemdēja bez līguma. No rīta, kad nomainījās vecmāšu maiņa, bija liels prieks satikt vecmāti Kristīni Zvirgzdu-Zvirgzdiņu, kura ienākot pieklauvēja un stādījās priekšā. Turpmākā sadarbība bija ļoti veiksmīga, jo vecmāte ieklausījās, iedziļinājās dzemdētājas vēlmēs, vienmēr visu pastāstīja un paskaidroja, ja bija kas nesaprotams. Dzemdības bija garas un grūtas. Un lai arī kā gāja, no vecmātes dzirdējām tikai iedrošinošus un atbalstošus vārdus. Tā bija „diena pret nakti” ar iepriekšējo maiņu vecmāti un ārsti rezidenti.

* Milzīgs ieguvums un prieks ir par 2h pēc dzemdībām, kuras nesvērtam, nemērītam un nesaģērbtam bērniņam pēc dzemdībām ļauj gulēt uz mammas vēdera āda-āda kontaktā. Stradiņa slimnīcā tas jau ir kļuvis par normu. Šis laiks un pirmais kontakts mātei un bērnam ir milzīgs ieguvums gan no medicīniskā, gan psiholoģiskā viedokļa.

* Vecmāte Signe Irša bija ļoti iejūtīga un iekšēju mieru, deva sievietei brīvību gan iziet pastaigā, ņemot vērā māmiņas vēlmes attiecībā uz pozām un visu pārējo, viņas padomi noderēja. Bērniņu vecmāte pieņēma, mammai esot uz soliņa. Arī ārste Zane Krastiņa bija atbalstoša un iedrošinoša.

* 2010. gada vasarā atbalstīju sievieti ar Villebranda slimību (iedzimta asins nesarecēšanas slimība). Ārstu viedokļi par to, kas ir mazāks risks, dalījās – vai veikt ķeizargriezienu vai ļaut noritēt fizioloģiskām dzemdībām. Mums trāpījās ginekoloģe un vecmāte, kas ļāva mēģināt dzemdēt dabiski.

Iejūtīga, stresu neuzdzenoša dzemdību vadības taktika, MIERS, paļaušanās, ka viss var BŪT LABI. Dzemdību zālē ļāva atstāt nelielu gaismiņu vienā stūrītī, kuru izmantoja tikai tad, kad ienāca vecmāte vai terapeits (asinsspiediena dēļ). Ļāva uz palodzes turēt vāzi ar lauku ziediem, uz ko koncentrēt skatienu un domas. Ļāva izmantot pufu, dzemdību soliņu, masāžas eļļas... visu, ko sieviete vēlējās. Runāja klusā balsī, nenotika nekāda iejaukšanās, izturējās ar cieņu arī pret mani kā atbalsta personu. Finālā: liels vesels puika, vesela mamma un ginekoloģe, kas man pēc tam pateica paldies, jo nezinot, kā, bet redzot, ka mana klātbūtne un darbošanās ir palīdzējusi.

* Pirms kāds ārsts vai vecmāte nāk dzemdību istabiņā, pieklauvē (kas ne visur ir pašsaprotami).

Rīgas Dzemdību namā

* Sievietei, kurai bērniņš bija tūpļa guļā, pieredzējusī vecmāte Irīna Balašova un dr. Belevičs, piedāvāja dzemdēt pašai, kas arī lieliski izdevās (bērniņu pieņēma ārsts).

* Ieradāmies naktī, bez dzemdību līguma. Vecmāte Laila Laganovska mūs sagaidīja smaidīga, iedrošinoša un miera pilna.

*Iestājoties naktī, uzņemšanā viss bija kluss un mierīgs, mums tika veltīta nedalīta uzmanība.

Kad apskatē ārsts pie 5 centimetru atvēruma prasīja: „Atveram augļūdeņus?”, vecmāte Baiba Zelka atbildēja: „Nē, pagaidīsim!”. Un pagaidīja, nepārdūra.

*Atvēršanās laikā ļāva izmantot dažādas pozas, kā sievietei ērtāk – gulēt, stāvēt, izmantot palātā esošos ķeblīšus, bumbas, paliktņus un pakaviņus.

*Kardiotahogrāfu vecmāte lika un ļāva ar to atrasties jebkurā ērtā pozā.

*Tiklīdz bērns piedzima, uzreiz viņu uzlika sievietei uz vēdera un ļāva nabassaitei pārstāt pulsēt.

*Pirmo reizi sieviete baroja bērniņu dzemdību zālē. Vecmāte man parādīja, kā viņu pareizi zīdīt.

*Šūšanas laikā ārste lika izraidīt vīru prom un atstāt jaundzimušo zem lampas. Bet vecmāte ar vīru teica, lai dod bērnu vīram – un iedeva arī.

*Pēc dzemdībām sieviete lūdza nepielikt bērniņu pie krūts, bet ļaut mazulītei pašai to sagribēt un sameklēt, ko viņa arī lieliska paveica pēc 40 minūtēm. Liels paldies par šīs vēlmes respektēšanu un ļaušanu piepildīt!

* Sieviete dzemdēja bez līguma. Dzemdībās satikāmies ar vecmāti Māru Griezi. Esam ļoti pateicīgi viņai par iejūtību, mieru, pārliecību un veiksmīgi komunikāciju ar ārstu, kas dzemdētājai neiepatikās. Komandas darbs un rezultāts bija veiksmīgs.

* Dzemdībās satikāmies ar vecmāti Baibu Firkusu. Izstumšanas periodā vecmāte konstatēja, ka bērniņš nav īsti pareizi iestājies, t.i. nāk nesimetriski (asinklītiski). Līdz ar to izstumšanas periodā ļoti noderēja vecmātes profesionālās zināšanas, stingrība īstajā mirklī un māka izvilināt mazulīti ārā pa dabīgiem dzemdību ceļiem.

* Sieviete dzemdēja bez līguma. Ar vecmāti Baibu Firkusu iepazinās tikai dzemdībās.Pēc dzemdībām sieviete lūdza nepielikt bērniņu pie krūts, bet ļaut mazulītei pašai to sagribēt un sameklēt, ko viņa arī lieliska paveica pēc 40 minūtēm. Liels paldies par šīs vēlmes respektēšanu un ļaušanu piepildīt!

* Liels paldies sirdsgudrajai vecmātei Guntai Freimanei par mieru un profesionālismu izmānīt mazulīti, kura bija iestājusies asinklītiski un nāca daudz, daudz lēnāk. Mums palīdzēja vecmātes pacietība, miers un zināšanas, kā ar pozu maiņu un elpošanu var palīdzēt mazajam piedzimt pašam. Esam pateicīgi arī par pirmo stundu pēc dzemdībām, kad vecmāte ļāva vēl nesvērtu un nemērītu mazulīti turēt uz mammas vēdera un baudīt mammas tuvumu, mieru un mīlestību.

* Ārste Agnese Stūrmane vienmēr laipna, vienmēr stādās priekšā un pieklauvē, ienākot istabiņā. Vienmēr izskaidro medicīniskās manipulācijas vajadzību un gatava to paskaidrot vairākkārt un ar citiem vārdiem, ja tas nepieciešams. Vienmēr patīkami strādāt ar viņu vienā komandā.

Kuldīgas slimnīcas dzemdību nodaļā

* 2010. gada vasarā – atsaucīgs personāls, viss sagatavots, lai veicinātu zīdīšanu, nav atļauti knupīši. Ģimenes istabā /palātā viss aprīkots kā mājās, no priedes koka. Laba pēcdzemdību atbalsta sniegšana. Veicu pirmsdzemdību sagatavošanu, bet slimnīcā nokļuvu, kad mazais mammai jau bija uz vēdera, jo sākās ļoti straujas dzemdības, es no Rīgas, mamma no Ventspils. Ļāva kopš tā brīža būt kopā ar mammu (lai arī bija nakts vidus) un mazo, no vecmātēm plūda pozitīva attieksme. Vēlāk sniedza lielu atbalstu krūts barošanas veicināšanai.

Liepājas slimnīcas dzemdību nodaļā

* Piedāvāja dabiskas dzemdības pēc diviem ķeizargriezieniem (ar dažiem nosacījumiem, piemēram, izstumšana tikai uz galda un pēc dzemdībām īsa vispārējā narkoze, lai no iekšpuses pārbaudītu rētas stāvokli).

Siguldas slimnīcā

* Bija noslēgts līgums ar vecmāti Inesi Kampusi. Dzemdējām ūdenī. Līgums nodrošināja arī intimitāti, neviens cits mūs netraucēja. Izstumšanas periods bija nedaudz ilgāks par 2 h, bērna sirdstoņi labi, tomēr kontrakcijas palika retākas. Acīmredzami māte no kaut kā baidījās. Vecmāte uzrunāja māti, iedrošināja un apsolīja, ka sāpīgāk par šo sajūtu nebūs. Ir jāspiež. Esam pateicīgi vecmātei par to, ka viņa deva laiku un sāka procesu veicināt ar iedrošināšanu, nevis ar farmakoloģiskiem preparātiem. Ar šo laiku pietika, lai iedarbotos vecmātes, vīra un dūlas vārdi un dažādā pozu ietekme, bērniņš piedzima. Ap kaklu divreiz bija aptinusies nabassaite, arī tāpēc viņš nāca lēnām. Paldies vecmātei par gaidīšanu un neiejaukšanos dabiskajā procesā, kas vecākiem bija ļoti būtiski! Paldies vecmātei, ka ļāva piepildīt tēva vēlēšanos – „izzvejot” no vannas savu meitiņu un uzlikt sievai uz vēdera!

Jūrmalas slimnīcas dzemdību nodaļā

* Zinoša, sirsnīga neonatoloģe Dina Krūze.

* Dūla tiek ielaista neplānotā ķeizargriezienā. Iespējami drīz - uzreiz pēc operācijas pilnīgas pabeigšanas - mammu atved uz palātu un uzliek bērniņu āda-āda kontaktā. Iejūtīga pēcaprūpe.

Dobeles un apkārtnes slimnīca

* Vecmāte Rasma Kaminska bija iejūtīga. Piedāvāja sievietei ērtāku bērna tonīšu rakstīšanas pozu (uz sāna, ērti atguļotis uz augstāka spilvena) un tikai iespējami minimālo laiku.

* Aicināja un iedrošināja sievieti vannā, pašai pataustīt, cik bērniņš tālu dzemdību ceļos.

* Aicināja un iedrošināja ūdenī ieņemt sievietei ērtākās pozas.

* Fizioloģiskās dzemdībās piedalījās tikai vecmāte - fizioloģijas pārzinātāja, kā tam būtu arī jābūt.

* Jautāja piekrišanu pēc dzemdībām, vai bērniņu drīkst ģērbt. Jautāja, vai saglabāt placentu.

Plānotas mājdzemdības

* Vecmāte Rudīte Brūvere vienmēr izvēlas vārdus, kas sievieti stiprina.

* Iedrošināja sievietei pašai pataustīt, cik bērniņš ir tālu.

* Ņēma vērā un respektēja sievietes dzemdību tempu, kas nebija kā pēc grāmatas, ļaujot saudzīgi piedzimt bērniņam. Protams, arī viss pārējais, kas mājdzemdībās ir pašsaprotams - pagaidīt, kamēr nabassaite izpulsē, nepārtraukts āda-āda kontakts.

* Iedrošināja tēti, kurš mazliet sabijies, droši paņemt bērniņu rokās, tā veidojot pirmo saikni.

Latvijas Neonatologu biedrība

Liels paldies Latvijas Neonatologu biedrībai par to, ka savās vadlīnijās tā iekļāvusi šādus punktus par rīcību pēc bērna piedzimšanas, ja reanimācija vai cita palīdzība nav nepieciešama:

- nabassaiti nospiež pēc bērna piedzimšanas, kad tajā ir pārtraukusies asinsvadu pulsācija. Ja bērnam vai mātei nav nepieciešama nekavējoša palīdzība, pirmās minūtes laikā nabassaiti nenospiež arī tad, ja pārliecinošas asinsvadu pulsācijas tajā nenovēro;

- jaundzimušais tūlīt pēc dzimšanas jānoliek uz mātes vēdera, rekomendējams uz divām stundām vai vismaz 20 minūtēm („āda – āda kontakts”), bez ietīšanas vai apģērbšanas (cepurīte un zeķītes pieņemamas).

Apkopoja Līga Liepa-Kivilande, 2011. g.

Linda Rozenbaha: Kā Tevi mīlēt dzemdībās

Thu, 14 Jan 2010 15:14:00 +0000

Atsaucot svaigāko atmiņā esošo - savu (personisko) trešo dzemdību - pieredzi, ja man būtu jāpasaka vienā vārdā, kā es tajās jutos, šis vārds būtu MĪLĒTA. No visiem, kas bija manās dzemdībās.

Apkārtējo mīlestība radīja manī iekšēju siltumu, sevī esošā paļāvība notiekošajam kļuva vēl lielāka, bija prieks radības piedzīvot kopā. Mīlestība sevī ietver arī otra pieņemšanu - tādēļ es varēju būt es pati visās savās izpausmēs, tādējādi atrodot tieši man labāko dzemdēšanas veidu.
Mēdz teikt, ka sievietes mīl ar ausīm. Tad nu es mīlu. Mana vecmāte Dina Ceple ļāva man "mīlēt ar ausīm", viņas valoda bija ļoti uzrunājoša, iedrošinoša, mīlestības pilna. Es nedzirdēju klasiskos: "Spied! Spied!" - tā vietā bija: "Ar visiem dvēseles spēkiem laid savu bērniņu pasaulē!" Liekas, ka tas piešķīra notiekošajam lielāku dziļumu un tajā brīdī es tiešām ne tikai spiedu savu bērniņu fiziski, bet pievienoju tam spēcīgu domu: es veros un LAIŽU tevi pasaulē. Precīzāk gan būtu teikt - šie vārdi atzina, nevis piešķīra notiekošā dziļo dvēselisko jēgu, jo no dabas dzemdībām JAU ir piešķirta dvēseliska piedzīvojuma būtība.
Visās savās dzemdībās esmu sajutusi sava vīra mīlestības valodu. Interesanti, ka akcenti bijuši dažādi - ir bijušas dzemdības, kur vairāk sarunājamies ķermeniski, ir - kur vārdiski. Esmu piedzīvojusi dzemdības, kurās tieši viņa vārdi, ka tiešām bērna galviņa jau nāk, devuši otro elpu. Esmu piedzīvojusi mūsu ķermeņu valodu dzemdībās, kas apliecinājusi manis pieņemšanu. To, ka varu paļauties - man nav dzemdībās jābūt uzkrāsotai, perfektā izskatā, es varu būt pati, instinktīva.
Tas, kādēļ kādreiz dzemdībās (un dzīvē) mīlam un esam mīlēti, bet tomēr tā īsti neizjūtam otra mīlestību, varbūt ir tādēļ, ka neprotam sarunāties. Protams, daudz kas notiek sajūtu līmenī, bez vārdiem, un tomēr - mēs varam jau pirms dzemdībām runāt par to, KĀ vēlamies sajust apkārtējo mīlestību. Turklāt paturot tiesības radību dienā savas domas mainīt. Varbūt tu vēlēsies, lai tev klusi dungo ausī mierīgu dziesmu? Varbūt vēlēsies, lai visi ir pēc iespējas klusāki un mazrunīgāki? Varbūt tieši otrādi - priecāsies, ja ar tevi vairāk runās? Varbūt vēlēsies, lai vājuma brīdī tevi emocionāli sapurina, varbūt pat sarāj? Varbūt vēlēsies, lai partneris atgādina vecmātei par kādām iepriekšējām norunām? Varbūt vēlēsies, lai viss notiek pēc iespējas dabiski un, ja tomēr tas nav iespējams, vecmāte tev paskaidros, kāpēc būtu jārīkojas citādi? Varbūt vēlēsies lai tev skatās acīs, tur roku? Varbūt vēlēsies, lai tev ļauj atrast labāko dzemdību pozu, pieņemot tavu iekšējo gudrību?...

Atvērtība notiekošajam, ķermeņa atslābināšana fiziski un caur domu, mīlestība sevī un no apkārtējiem, aizēnoja sāpes, tās palika otrā plānā.

Jau pirms dzemdībām varam uzņemties atbildību par dzemdību atbalstītāja izvēli, meklējot tādus, ar kuriem mēs justos mīlēti, jo tajā ir papildus potenciāls arī labākām dzemdībām. Ja ir iespējas meklēt vecmāti, ārstu vai dūlu - ar viņiem var iepazīties laikus, un izvēlēties to, ar kuru saderi vairāk, ar kuru vari būt pati, kurš akceptē tavu skatījumu uz dzemdībām, ir gatavs skaidrot notiekošo tik, cik tev tas ir vajadzīgs, ir profesionālis, kurā ir cilvēkmīlestība.
Pat ja notiek tā, ka dzemdībās nesajūti apkārtējo atbalstu un mīlestību vai viņi cenšas to nodot, taču tas neatbilst tam, kā tu būtu to iedomājusies, tad visupirms meklē mīlestību sevī - atrodi un sniedz to sev un savam bērnam labākajā veidā.
Patiesībā tas arī ir pamatakmens, ar ko jāsāk - mīlestība sevī, sevis pieņemšana.
P.S. Jā, dzemdībās bija arī sāpes. Taču laikam šī atvērtība notiekošajam, ķermeņa atslābināšana fiziski un caur domu, mīlestība sevī un no apkārtējiem, aizēnoja sāpes, tās palika otrā plānā. Precīzāk gan būtu teikt - nevis aizēnoja, bet izgaismoja notiekošos mirkļus, sāpēm atstājot maz vietas.

Linda Rozenbaha, dūla, grāmatas „Gaidības un radības ar prieku" autore

Publicēts portālā www.mammam.lv 14.01.2010.

Linda Rozenbaha: Atmiņas par laiku mammas vēderā

Thu, 17 Nov 2005 15:17:00 +0000

Psihoterapeiti nereti meklē problēmu saknes bērnībā. Daži speciālisti cenšas ieskatīties pat dziļākā pieredzē – pārdzīvojumos un izjūtās, vēl esot mātes miesās, dzemdībās un īsi pēc tām, jo tie ir pirmie lielie dzīves pārbaudījumi un piedzīvojumi. Mēs neatceramies savu dzimšanu, jo šīs norises mūsu atmiņā ir nomāktas. Pārsteidzoši, bet atmiņa par šo laiku var atvērties.

Bērna pieredzi mātes vēderā un piedzimstot pēta perinatālā (perinatāls - saistīts ar bērna dzimšanu un pēcdzemdību periodu) psiholoģija.

Šo speciālistu vadībā iespējams atvērt "nomākto" atmiņu un vēlreiz izdzīvot savu pieredzi, esot mātes vēderā un dzimstot. Tas nenotiek tikai "plikas" intereses pēc - dzimšana ir svarīgs brīdis mūsu dzīvē: no šā lielā notikuma veidojas mūsu pirmie secinājumi par dzīvesveidu ārpus dzemdes, rodas pirmā pasaules uztveršanas matrice jeb šablons, no kura mēs tālāk būvējam attiecības ar šo pasauli.

Tas nenotiek tikai "plikas" intereses pēc - dzimšana ir svarīgs brīdis mūsu dzīvē: no šā lielā notikuma veidojas mūsu pirmie secinājumi par dzīvesveidu ārpus dzemdes, rodas pirmā pasaules uztveršanas matrice jeb šablons, no kura mēs tālāk būvējam attiecības ar šo pasauli.

     Kā tas notiek, stāsta Krievijas perinatālās asociācijas biedre un neatkarīgo psihologu grupas "Izeja eksistē!" (www.psihologu-prakse.lv) psiholoģe Aļona Peredkova, kura Latvijā vada pieredzes grupu "Dzimšanas mistērija". - Kādai sievietei no mūsu grupas ikreiz, kad viņas māte satraukti runāja par tēvu, radās smakšanas sajūta. Atceroties savu dzīvi mammas vēderā, viņa atsauca atmiņā brīdi kādā ceturtajā grūtniecības mēnesī, kad mamma pārgurusi vakarā dusmojās uz tēvu par to, ka viņš nepalīdz viņai un laikam jau gaidāmais bērns viņam nav vajadzīgs. Dusmās viņa noteica, ka tad arī viņai bērns nav vajadzīgs. Tas mazajai meitenītei vēderā lika justies nevajadzīgai un fiziski radīja smakšanas sajūtu. Bet vēlāk, kad viņa jau bija pieaugusi, šī pieredze radīja neadekvātu reakciju uz katrām mammas dusmām pret tēti - smakšanu.
    Kad sieviete šo situāciju atcerējās un paraudzījās uz to jau ar jaunu attieksmi, viņa saprata, ka mamma vienkārši bija nogurusi un nemaz nedomāja, ka bērns viņai nav vajadzīgs, - tās bija viņas izjūtas, ko meitiņa vēderā toreiz pieņēma kā savējās. Turpmāk kad mamma dusmojās uz tēvu, sievietei vairs neradās elpas trūkums, - atceras speciāliste.
"Dzimšanas mistērijā" senā atmiņa atveras, izmantojot tā saucamo ķermeniski orientēto praksi: elpošanu, ķermeņa vingrinājumus, atbrīvošanos, balsi, mākslas terapiju u. c. paņēmienus.
   Savukārt Prāgā dzimušais medicīnas un psihoterapijas doktors Staņislavs Grofs atvēris savu pacientu perinatālo atmiņu, ievedot viņus transā..

Visuma pilnība
   Mammas vēderā bērniņš piedzīvo esības pilnības izjūtu. Ideālā variantā placenta viņu visu laiku apgādā ar visu nepieciešamo un pasargā no skaļuma un triecieniem.
   Tas rada drošības, aizsargātības izjūtu. Staņislava Grofa pacienti, iejūtoties šajā laikā, izjuta svētlaimes stāvokli, tādu kā okeānisku izjūtu bez robežām, kur fiziskais organisms un iekšējā pasaule ir harmoniski vienoti. Daži identificējās ar delfīnu, vali, medūzām un pat aļģēm. Viņiem šķita, ka pasaulei nav robežu un ir kopības izjūta ar kosmosu. Rādījās skaistas ainas. Visums kļuva nevis par noslēpumu, ko vajadzētu izzināt, bet par mistērijas pārdzīvojumu, kas liekas pilnīgs.
   Pozitīvā variantā patīkamās izjūtas dzemdē tika izjauktas tikai dažkārt (ideālu jau nemēdz būt), teiksim, ja māte apēda mazulim kādu netīkamu ēdienu, iemalkoja alkoholu vai izsmēķēja cigareti, vai viegli saslima.
   Ilgstoša mammas slikta veselība, trauksme, narkotiku atkarība vai nežēlīga izturēšanās pret topošo māmiņu arī mazo ietekmē negatīvi. To atceroties, piemēram, pacientiem radās sajūta, ka gaiss ir piesārņots.
   Atceroties pieredzi, atrodoties mātes vēderā, daži pacienti atklāja kādus ģimenes noslēpumus. Piemēram, ka māte no viņa centusies atbrīvoties grūtniecības laikā.

Izdzīšana no paradīzes
Kad dzemde pamazām veras vaļā, pošoties radībām, tad šī agrāk iemīļotā, mierīgā un paredzamā pasaule sāk spiest, kontrakciju iespaidā, tā ir kā izdzīšana no paradīzes.
Mātes attieksme ļoti ietekmē bērnu - viņi ir kā vienots veselums.

Tādēļ, ja māte dzemdes kontrakcijas uztver mierīgi un ar prieku - ilgi gaidītais bērniņš nāks pasaulē -, dzemde vērsies un mazulis joprojām jutīsies drošībā.

Bet, ja mamma ļoti uztrauksies un koncentrēsies tikai uz savām sāpēm, dzemde var arī nevērties un tajā brīdī bērnam var rasties bezizejas sajūta. Ja mamma atbrīvosies un ļausies radībām, dzemde vērsies un bērniņš slīdēs uz priekšu.
   - Es atceros situāciju, kad pieņēmu ūdens dzemdības. Kad māte koncentrējās uz sāpēm un bija saspringta, arī viņas dzemde bija tāda un nevērās vaļā. Mēs viņu iedrošinājām, lai stāsta bērniņam, cik ļoti viņu mīl un gaida. Kad viņa no sāpēm pievērsās mazulim un vienkārši pateica šos vārdus "Es tevi mīlu", dzemde vērās vaļā, - atceras Aļona Peredkova.
   Ja mamma pārāk koncentrējas uz sāpēm un psiholoģiski nav gatava radībām, dzemdību beigu posmā bērns var izjust, ka viņš cīnās. Kāds Staņislava Grofa pacients šo laiku atceras šādi: - Es cīnījos visiem spēkiem, lai dzimtu. Tajā pašā laikā man it kā lika saprast, ka man nav jācīnās, jo procesam ir pašam savs ritms.
   Kad es beidzu cīnīties, es dzimu. Šis pārdzīvojums man lika dzīvi dzīvot vieglāk un vienkāršāk..
   Atceroties savu dzimšanu, cilvēki nereti izjūt ļoti koncentrētu enerģiju, kas iet cauri ķermenim, atgādinot vulkāna izvirdumu vai vētru okeānā.
   Spriedzes pieaugums un atbrīvošanās dzemdībās līdzinās orgasma ciklam. Ne velti daudzas sievietes, kuru dzemdības noritējušas ļoti labi, radības bieži apraksta kā spēcīgu seksuālu piedzīvojumu. Staņislava Grofa pacientu liecības vedina domāt, ka arī bērns piedzīvo seksuālas izjūtas.

Atdzimšana
Parasti it kā piedzīvojot dzimšanas finālu un ienākšanu jaunā pasaulē, Staņislava Grofa pacienti atcerējās atdzimšanas svinīgumu, notikumi viņiem atgādināja augšāmcelšanos vai radās izjūta par Dievu kā dvēselisku enerģiju visapkārt.
Viens no pacientiem to izjuta aptuveni šādi: - Viņš jūtas kā amerikāņu kalniņos - te augšā, te lejā. Skanēja skaļa mūzika... Pēkšņi viss pieklusa. Visi pazuda. Viņš it kā bija enerģijas avota centrā - nevis Dieva klātbūtnē, bet Dievā. Tas nenotika ilgi, lai arī viņš šajos piedzīvojumos saprata, ka laiks neko nenozīmē, un viņi sāka nolaisties. Pasaule, kurā viņi tagad atradās, neatgādināja neko agrāk redzētu - tik skaista tā bija.

Brīdis, kad bērns beidzot tiek brīvībā un izdara pirmo ieelpu, sola atvieglojumu. Un šādu aplaimojumu viņš patiešām piedzīvo, ja viņam ļauj uzreiz būt kopā ar māti, sajust sev pazīstamo elpošanu, balsi un mīļumu.

Tāpat, ja nabassaitei ļauj beigt pulsēt pašai un tikai tad to pārgriež, jo, ja to izdara pirms tam, bērna elpošanas ceļi vēl nav īsti gatavi patstāvīgi elpot, viņš vēl nav gatavs harmoniski atdalīties no mātes un piedzīvo šoku. Un turpmāk dzīvē iespējams, ka stresa situācijās viņam būs grūtības patstāvīgi pieņemt lēmumus. Mēs varam padarīt bērna ienākšanu šajā pasaulē gaišu.

Autors: Linda Rozenbaha

Publicēts žurnālā "Mājas Viesis" 2005. gada 17. novembra numurā.